Es izteicu nodomu transformēt savas ēnas un iet dziļumā. Tas arī notika pēc pilnas programmas, bet laikam neapzinājos, ka tas būs tik sāpīgi. Līdz traumu dziedēšanai vēl tāls ceļš ejam, bet vismaz kaut kas ir sakustējies. Laikam tiešām pirmo reizi sapratu visas tās runas par sievietes cikliem, mēness fāzēm un citām it kā muļķībām. Taču tas tiešām tā notiek, ja tik daudz kas nav sakārtots (lai gan es joprojām apšaubu duālistisko pieņēmumu sieviete - mēness, vīrietis -saule, jo viss nešķiet tik vienkārši). Taču nesen pa īstam piedzīvoju, kā nīgrajās dienās var nākt uz āru viss, kas kaitina, neizrunātie konflikti, raudulīgums par niekiem, visas zemapziņas programmas un traumas. Un vēl liela vēlme pēc vienatnes, pašpārmetumi, ka negribas laist nevienu sev tuvu klāt. Laikam jau tādam iekšējām ritmam neticēju sava aplamā pieņēmuma dēļ, ka visi cilvēki ir vienādi, ka visiem ir laba saikne ar emociju pasauli, eskeipisma dēļ, ka viss ir labi, jo vienatnē jau viss ir daudz vienkāršāk, nekā mēģinot sadarboties ar cilvēkiem un veidojot attiecības. Tāpēc svarīga ir pieņemšana un pašanalīze, lai varētu notikt transformācija. Lai var visu iztīrīt un palaist vaļā. Lai cikls nesāktos no jauna.

Es domāju, ka varbūt viens no iemesliem, kāpēc tuviniekiem ir tik grūti ar mani, ka es nepabrīdināju nevienu, ka esmu uzsākusi pašterapiju. http://klab.lv/users/dombrava/165620.html
Jo tīrot kaut aizlaistu, pašā sākumā arī var būt nelaba smirdoņa.