Gribēju pasūtīt japāņu akvereļkrāsas, bet izrādās, ka izpirkts ne tikai mazais, bet arī lielais komplekts. No otras puses, prieks, ka šajā laikā cilvēki vairāk pievēršas hobijiem, dara to, kas sagādā prieku, rada kaut ko skaistu. Un ja būs harmoniski, vienmēr pastāvēs iespēja nopirkt cita veida krāsas. Tāpēc šis fakts vairāk izbrīnīja un nedaudz pat iepriecināja.

Esmu ievērojusi, ka tagad uz ielām vairāk skrējēju nekā parasti. Skrien arī ģimenes ar bērniem. Tas arī šķiet jauki un mīļi. Arī tas, ka vakaros uz ielām pastaigājas daudz pārīšu vai vecāki ar bērniem.

Kas vēl noticis? Esmu jau pieradusi pie klusā bērnudārza pāri ielai, turklāt gaismas dēļ vairs nav jāveras pretī tumšiem logiem. Arī klusās mazpilsētas ielas vakaros vairs nebiedē. Jo arī iepriekš tās bijušas diezgan klusas. Prātam vairs nešķiet dīvaini, ja uz ielas pretī nākošie cilvēki pāriet otrā pusē, it kā mēs būtu viens otram kāds apdraudējums. Cik interesanti noteikumi, pat ja reizēm paliek bail. Taču nav tā, ka arī iepriekš nebūtu domājusi par sabiedrības organizāciju un kārtību. Galu galā nav gluži tā, ka brīvās gribas vispār nebūtu.

Jācenšas strādāt ar izkropļojumu 5. enerģētiskajā centrā, t.i., ar runu un komunikāciju. Laikam jau viss notiek harmoniski. Ja sāc par daudz muldēt, pa telefonu brīvprātīgo koordinatore atgādina par novārtā atstātajiem pienākumiem, kurus gan šīs situācijas dēļ pagaidām nevar veikt. Taču kundzi sazvanīju, tātad mierīgakos laikos viņu varēšu apciemot un palasīt priekšā.

Laikam šo svarīgi ierakstīt šeit, lai beidzot atsāktu trenēties dziedāt, lasīt priekšā kaķiem vai laulātajam draugam. Katrā ziņā ir izteikts nodoms trenēt balsi.

Vispār tik daudz kas vēl jāmācās. Laulība ir vajadzīga, jo pats sevi nevar īsti mīlēt.

"Mums centrā palīdz kāda sociālo mediju influencere, un viņa nodefinēja, kādi ir trīs tipiskākie jauniešu strāvojumi. Protams, mazliet pārspīlēti, un tomēr man šķiet, ka tur ir daudz patiesības. Vieni nosacīti tiek dēvēti par Berlīnes jauniešiem – viņi pārsvarā ģērbjas melnā, viņiem ir sava mūzika, savs stils, pīpē zālīti, viņu sāpju punkts ir depresija. Otra grupa esot Losandželosa. Tie lielākoties ir turīgu vecāku bērni, tur svarīgas ir ballītes un instagrams, viņu punkts ir trauksme un dārgāku vielu atkarības, piemēram, kokaīns. Un ir trešā grupa Bolderāja, izteiktāka sociālā riska grupa. Tur aktuāls pārsvarā lētais alkohols vai zālīte, un, starp citu, internetā viņu ir krietni mazāk. Tādi rajona bērni. Un jāatzīst, ka gandrīz katru bērnu, ko šeit satieku, vairāk vai mazāk var saistīt ar kādu no šīm grupām. Vēl gan ir viena maza, bet specifiska grupa – tos varētu saukt par centra ģimnāzistiem. Tie ir pusaudži ar augstiem, dažkārt pat ārkārtīgi augstiem sasniegumiem, bet, no otras puses, – arī lielām problēmām. Tas ir pusaudzis, kam visu laiku liekas, ka viņš nav pietiekami labs, gudrs, izcils… Ja klasē esi desmitais, tad viss, tu esi lūzeris. Tur ir daudz nepiepildītu gaidu – gan savējo, gan vecāku. Ārēji ar viņiem problēmu nav, un sociālā dienesta redzeslokā viņi neparādās, bet riski nav mazāki. Ja runājam par pašnāvībām pēdējos gados Rīgā, domāju, ka lielā mērā tie bija pusaudži tieši no šīs grupas".

Nils Konstantinovs

https://www.santa.lv/raksts/ieva/pusaudzu-terapeits-nils-konstantinovs-berniem-nevajag-vecakus-ka-draugus-berniem-vajag-vecakus-32750/?fbclid=IwAR3Wejbh1hJ8eQdlUBPqskfy1mrdSlDVMFA3bspCSEX8YsRpsXNPo3G3JPk