Tieši pirms laulībām noskatījos Hanekes filmu mīlestība. Man filma nešķita auksta, izskaitļota, cietsirdīga vai manipulējoša. Pat ja uz beigām ļoti norobežojos no filmas. Protams, uz lielā ekrāna ciešanu attēlojums būtu daudz skumjāks. Filmas laikā bija sajūta, ka paplašinās sirds (ne jau anatomiskā nozīmē). It kā pavadītas divas stundas pie ekrāna būtu savdabīga meditācija (tā ir ar lēno laiku mākslā). Atšķirība, kā par cilvēku rūpējas tuvākais cilvēks vai svešinieks (aprūpētājs no malas). Par vizuālajiem kodiem filmā jau uzrakstījuši kritiķi, tāpēc neatkārtošos. Vēl filmas laikā prātā ienāca Banevila "Jūra". Ja kādu mīli, ir grūti ilgstoši izturēt tuvākā cilvēka ciešanas.