"Kur beidzas ķermenis – viss fiziskais – un kur sākas garīgais, tava personība?

Šis jautājums aktualizējās saistībā ar garīgajām saslimšanām – garīgajām, psihiskajām vai mentālajām, lai kā arī tās sauc. Šajos gadījumos zāles situāciju neatrisina, jo tā prāta daļa arī veido personību. Ir jau jauki, ja vari būt īpašs, bet, ko darīt, kad jādzīvo pasaulē, kur visi pārējie ir parasti un nesaprot tevi? (Bet vai viņi nesaprot tādēļ, ka esi īpašs, vai arī otru cilvēku gluži vienkārši nav iespējams saprast?)"

"Faktiski es biju slims, taču to kaiti nevar izskaidrot tik vienkārši kā gripu. Pēc savas pieredzes zinu: cilvēki izturas krietni līdzjūtīgāk, ja redz tavas ciešanas, un es jau tūkstošo reizi mūžā sapņoju par masalām vai bakām, vai kādu citu skaidri diagnosticējamu slimību, lai tikai atvieglotu dzīvi sev un pārējiem. Jebkas būtu labāk par patiesību. Es atkal atslēdzos. Bilde pazuda. Vienubrīd es joņoju uz riņķi, bet nākamajā acumirklī mans prāts ar pūlēm vilkās pa apli kā vecs, artrīta mocīts suns, kas mēģina apgulties. Un tad es vienkārši izslēdzos un ieslīgu miegā, bet ne tādā miegā, kādā pavadām nakti. Iztēlojieties ilgu, tumšu miegu bez neviena paša sapņa.