"Iespējams, būt normālam cilvēkam ir visatbilstošākais, ko varam iedomāties. Taču pats jēdziens "normāls cilvēks", līdzīgi adaptācijas jēdzienam, ietver aprobežošanos ar viduvējo, kas šķiet vēlams uzlabojums tikai tad, ja cilvēkam jau ir grūtības tikt galā ar ikdienas pasauli - teiksim, cilvēkam, kura neiroze padara viņu nepiemērotu normālai dzīvei. Būt "normālam" ir ideāls neveiksminieka mērķis, aktuāls visiem tiem, kas joprojām nav sasnieguši vispārīgu adaptācijas līmeni. Taču cilvēkiem, kuru spējas pārsniedz vidējo, cilvēkiem, kuriem nekad nav bijis grūtību sasniegt panākumus un tikt galā ar savu daļu pasaulīgā darba - viņiem šāds morālais pienākums būt nekam vairāk par normālo nozīmē Prokrusta gultu - nāvīgu un nepanesamu garlaicību, sterilitātes un bezcerības elli. Rezultātā, ir tik pat daudz cilvēku, kuri kļūst neirotiski jo ir tikai normāli, cik cilvēku, kuri ir neirotiski, jo nespēj kļūt normāli. Ja kādam ienāktu prātā mācīt viņiem normalitāti, tad pirmajiem tas pārvērstos par murgu, jo viņu dziļākā vajadzība patiesībā ir spēt dzīvot "ne-normālu" dzīvi." (Jung, C.G., CW. vol. 16. §161