„Visas sāpes, kas pasaulē gadījās, kā bultas atrada viņa sirdi. Viņš sēdēja salīcis savā krēslā, ar rokām sažņaudzis krūtis. Gan galma dakteri deva viņam padomu apkalt sirdi zelta stīpām, tad viņa nedrebēšot tik viegli pretim katrai nopūtai. Bet ķēniņš neklausīja. Viņam bija mīļas nelaimīgo nopūtas, kas maldījās caur laikiem un tālēm. Viņš sildīja tās pie savas sirds kā nosalušus bērnus, kuri spiedās klāt pie viņa krūtīm ar sastingušām rociņām”.