Nezinu, kur pašreiz dzīvoju, jo aizvien biežāk no prāta pagaist, ka apkārt eksistē arī citi. Vakar aizmirsu, ka ciba nav privāts blogs, ka tā tomēr ir kopīga telpa ar citiem. Lai gan parasti rēķinos (ne satura, bet formas ziņā). Taču, ja viss ir pārejošs, tad arī šis varētu tāds būt. Mazais smadzeņu satricinājums.

Emocijas un sajūtas šķiet tik gaistošas un īslaicīgas. Līdz ko sāku pētīt, domāt, kā lai uzzīmē konkrētas emocijas tās izkūp kā migla rasas pilienā. Viss šķiet tik nepastāvīgs un gaistošs, kā lai vispār kaut ko saprot?

Vakar mani parkā nohipnotizēja zaļais ūdens parkā. Šķita, ka varētu tur sēdēt un skatīties ūdenī stundām. Viss ir tāds brīnums.

Kāpēc es saku "viss"?