Sapnī kopā mācījāmies matemātiku. Bet varbūt tās vnk bija divas pavisam svešas meitenes, kas mācās vidusskolā. Daudz jaunākas par mums.

Sākumā šķita, ka grāmata būs kārtējais depresīvais gabals par cilvēces norietu un pašiznīcību, jo šī suga ne uz ko labāku nav spējīga, pat ja it kā tiecas uz attīstību, bet tai pašā laikā atkārto pagātnes kļūdas. Turklāt klaustrofobiskais kosmosa kuģis un daudzie gadi sasaldēšanas kamerās arī neradīja tīkamu vidi lasītāja prātā.

Zirnekļu pasaules būvniecība šķita iepriecinošāka. Lai gan daudz atsauču uz civilizācijas un kultūras vēsturi, sākumā šķita, ka pazīstams paņēmiens, kā paskatīties no malas uz savu civilizāciju, tās vēsturiskajiem aizspriedumiem, rādot neparastāku un lielā mērā gudrāku sugu, šo to samainot vietām ar to, kā ir/bijis realitātē uz Zemes. Un pesimistiskam lasītājam varētu likties, ka arī viņu ceļš ir determinēts, pat ja notiks atbrīvošanās no mītiskās domāšanas. Neizbēgami notiks divu civilizāciju sadursme, kas nesapratīsies un viena otru iznīcinās.

Taču beigās grāmata vieš cerību, ka saprašanās un empātija ir iespējama. Iznīcināšanas vietā notiek sadarbība. Zirnekļu civilizācija paši kļūst par radītājiem un savas dzīves noteicējiem.