木
01 November 2018 @ 03:44 pm
īstās pārvērtības notiek brīdī, kad ciešanas kļūst gandrīz nepanesamas  
"“Senos laikos kļūt par priestera mācekli tika uzskatīts par dzīvesveida izvēli, un esmu pārliecināts, ka ie­­vērojams daudzums priesteru bija ļaudis, kuriem bija grūtības dzīvot sabiedrībā, – ļaudis, kurus mūsdienu terminoloģijā varētu dēvēt par depresīviem vai neirotiskiem. Pamatnoteikums bija pamest ģimeni un draugus, pārtraukt jebkādas attiecības un novērsties no pasaules. To laiku sabiedrība pieņēma šo izvēli, lai arī priesteri tika uzskatīti par nekam nederīgiem. Vēl jo vairāk, viņi tika respektēti un atbalstīti ar ziedojumiem. Ļoti retos gadījumos daži sasniedza tā dēvēto “apskaidrību”, un šie ļaudis tad izplatīja mā­­cī­­bas, kas, iespējams, varēja palīdzēt cilvēkiem sabiedrībā, kuri bija nonākuši kādās nepatikšanās. Citiem vār­diem sakot, bija gadījumi, kad priesteri sabiedrībai tomēr bija noderīgi, un tāpēc sabiedrība viņus at­­balstīja. Es uzskatu, ka hikikomori un priesteri ir visai līdzīgi. Pirmkārt, ne vieni, ne otri neiederas šajā sabiedrībā – priesteri norobežojas no pasaules kalnos, hikikomori – savās istabās. Gan tie, gan tie nodarbojas ar savu problēmu sakņu meklēšanu vienatnē. Tajā pašā laikā neviens šādu dzīvesveidu vairs neatzīst par pieņemamu, un tāpēc hikikomori ir spiesti slēpties savās istabās. Taču hikikomori ir ļoti īpašas būtnes. Sabiedrība nespēs izārstēt hikikomori, jo patiesībā problēmas ir sabiedrībai, un varbūt tieši hikikomori spēj tās atrisināt.”Nemoto vēlējās atgriezties laicīgajā pasaulē, taču arī pēc četriem klosterī aizvadītiem gadiem viņam nebija īstas skai­drības, ko viņš vēlas darīt. Tā nu viņš atgriezās Tokijā un sāka strādāt ātrās ēdināšanas resto­rānā. Pēc četriem gadiem, kas aizvadīti ar rīsiem un marinētiem dārzeņiem, burgeru cepšana šķita visai pievilcīga. Salīdzinot ar apmācību laikā pieredzēto, šis darbs šķita tik viegls, ka viņš izjuta nepārtrauktu laimi. Ļaudis ar viņu sveicinājās, slavēja, ka darbs viņam labi izdodas, viņam tika vaicāts, vai virtuvē nav par karstu, vai viņš nevēlas padzerties. Tas bija neticami! Drīz vien viņa prieks sāka pievērst apkārtējo uzmanību. Neviens nespēja saprast, kā gan var būt tik laimīgs, cepot burgerus, jo pārējie restorānā strādājošie jutās nožēlojami. Ļaudis gribēja zināt, kāds ir viņa noslēpums, un viņš pastāstīja par klosteri. Tad arī viņi sāka izklāstīt viņam savus rūpestus – daži bija apsvēruši arī domu par pašnāvību –, un viņš atklāja, ka viņam piemīt spēja izmainīt nelaimīgu cilvēku domu gaitu."

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/pedejais-salmins-12697