Mēs bijām atlaidušies pie baznīcas zemā mūrīša un tērzējām par senām valodām un senām rakstībām.
Tikko bija uzsnidzis daudz un slapjš.
Gar baznīcas malu uz mūsu pusi uz šaurām un garām, un
sarkanām slēpēm tuvojās divi aizkaros tērpti ērmi no Turīnas
ziemas spēlēm.
Tie piesēž uz mūrīša, galvas kā lustras.
Mans biedrs tiem prasa: iedo padzerties.
Viens ērms atbild: a par ko jūs tur runājat un kas jums tur slapjajā
sniegā stāv rakstīts.
Mēs runājam - saku - par senajām mēlēm, un tur tajā sniegā mans biedrs ar nūju ir rakstījis vārdu sendienu fontā.
Otrs ērms vaicā: a ko tas senais vārds nozīmē.
Tam nozīmju - saku - vairāk kā vajag, tas izslēdz laiku un stīgā
savērpj ikdienas dzīvi, bet pa lielam tas nozīmē tagad.
Un vēlreiz ērms tincina: a darbā jums nav jābūt?
Mēs abi kopā: nē.
To dzirdot ērms pasniedz man pudeli. Tur iekšā ne vairāk par vienu piekto. Es rāvienā tukšoju izpūsto stiklu un secinu:
Sangrija.
Pirmais ērms saka: ja darbā nav jābūt, ja iedzert jums gribas,
ja patērzēt vajag par lietiņām senām, tad nāciet mums līdzi, mums
baznīcas ēzē vēl daudz tādu pudeļu, lūk, ņemiet šīs slēpes,
lūk, velciet šos aizkarus.
Mēs cēlāmies, mūrīti atstājām vienu, sniegā palika tagad un
pudele. Mēs četratā nozudām baznīcas sānā.

Marts Pujāts