1.lekcija. filosofija un politikas filozofija. 2006. gada 8. februāris Krievijas Valsts humanitārā universitāte (KVHU), Jeseņina auditorija.
Pārcelsimies atpakaļ uz 1933. gadu. Uz Savienotajām Valstīm, par kurām izcilais vācu ekonomists Štrauss teicis, ka tās atradušās „revolūcijas priekšvakarā”. Tas bija pārspīlējums, tomēr tur patiešām klājās slikti. Bezdarbnieku procents – pāri kritiskajam līmenim, simttūkstošu rindas pēc karstas zupas Detroitā, Čikāgā un Ņujorkā, bērni, kuriem nav piena, ne cukura. Un pēc pirmajām administratīvajām neveiksmēm neatguvies prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Viņš rīko augsta līmeņa apspriedi (atkal, kas gan var būt vēl vulgārāks par vārdiem „augsta līmeņa apspriede”?). Sēž viņš ar savu veco draugu Hariju Hopkinsu un pusotru desmitu cilvēku, kuriem kabatā varbūt nav gluži trīs ceturtdaļas, bet divas trešdaļas amerikāņu naudas ir noteikti, tās naudas, kas vispār Amerikā ir. Visi saka: „Katastrofāls stāvoklis”. Visi, kā vienmēr, čīkst, plāta rokas, un viens no viņiem, vērsdamies pie Rūzvelta prasa:
- Frank, ko mums darīt?
Un Rūzvelts saka:
- Vajadzīga nauda.
- Kurš dos naudu?
Un Rūzvelts iesaucas:
- Jūs dosiet naudu!
Vai tā ir ekonomika vai politika? Un, lūk, tad džentelmenis, vienas no divām visvarenākajām Kalifornijas mafijām vadonis, vaicā:
- Un ja nu nedosim?
Bet Rūzvelts viņam pretī:
- Paklausies, Džimij, ko es varu ar tevi izdarīt: man jau sen par tevi ir savākta lieta, es varu pie tevis aizsūtīt šerifu, prokuroru, policiju, tu vari dabūt piecus gadus, sešus, desmit. Bet, mans dārgais, ja būs revolūcija, tevi nogalinās pirmajā dienā.
- Bet tevi arī! – kliedz mafijas vadonis.
Rūzvelts saka:
- Jā! Tādā gadījumā, manuprāt, tam nav nekādas jēgas.
Un tad pieceļas kāds cilvēks un bilst: - Mister prezident, šie cilvēki nekad nespēs mainīt savu psiholoģiju.
- Kāds tam sakars ar psiholoģiju? – saka Rūzvelts. – Tā ir tīrā politika.
Revolūcija taču ir politika. Bet vai visu naudasmaisu un bagātnieku nogalināšanai Detroitā, Denverā un Čikāgā „pēc satura”, kā mēdza teikt mans draugs nelaiķis Georgijs Petrovičs Ščedrovickis, ir kāds sakars ar ekonomiku? Nav! Un jebkuri ekonomiski apstākļi politiskajā domāšanā parādās kā politiski. Tas viss noveda tiktāl, ka Rūzvelts domāja par ekonomiku politiski, nevis tā, kā „visas pasaules vientiešu internacionālie” par politiku – ekonomiski. Un jūs zināt, viņi iedeva naudu, milzu naudu. Un zināt, kad - pēc divām dienām! Un viss notika – gan apkampšanās, gan rokasspiedieni. Un sākās sabiedriskie darbi, jau pēc četriem mēnešiem bezdarbnieku skaits samazinājās par diviem miljoniem. Vai varat iedomāties – vienas sarunas rezultātā. Kāda bija saruna? Politiska. Bet vai samazinājās idiotu skaits? Diez vai.
Pārcelsimies atpakaļ uz 1933. gadu. Uz Savienotajām Valstīm, par kurām izcilais vācu ekonomists Štrauss teicis, ka tās atradušās „revolūcijas priekšvakarā”. Tas bija pārspīlējums, tomēr tur patiešām klājās slikti. Bezdarbnieku procents – pāri kritiskajam līmenim, simttūkstošu rindas pēc karstas zupas Detroitā, Čikāgā un Ņujorkā, bērni, kuriem nav piena, ne cukura. Un pēc pirmajām administratīvajām neveiksmēm neatguvies prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Viņš rīko augsta līmeņa apspriedi (atkal, kas gan var būt vēl vulgārāks par vārdiem „augsta līmeņa apspriede”?). Sēž viņš ar savu veco draugu Hariju Hopkinsu un pusotru desmitu cilvēku, kuriem kabatā varbūt nav gluži trīs ceturtdaļas, bet divas trešdaļas amerikāņu naudas ir noteikti, tās naudas, kas vispār Amerikā ir. Visi saka: „Katastrofāls stāvoklis”. Visi, kā vienmēr, čīkst, plāta rokas, un viens no viņiem, vērsdamies pie Rūzvelta prasa:
- Frank, ko mums darīt?
Un Rūzvelts saka:
- Vajadzīga nauda.
- Kurš dos naudu?
Un Rūzvelts iesaucas:
- Jūs dosiet naudu!
Vai tā ir ekonomika vai politika? Un, lūk, tad džentelmenis, vienas no divām visvarenākajām Kalifornijas mafijām vadonis, vaicā:
- Un ja nu nedosim?
Bet Rūzvelts viņam pretī:
- Paklausies, Džimij, ko es varu ar tevi izdarīt: man jau sen par tevi ir savākta lieta, es varu pie tevis aizsūtīt šerifu, prokuroru, policiju, tu vari dabūt piecus gadus, sešus, desmit. Bet, mans dārgais, ja būs revolūcija, tevi nogalinās pirmajā dienā.
- Bet tevi arī! – kliedz mafijas vadonis.
Rūzvelts saka:
- Jā! Tādā gadījumā, manuprāt, tam nav nekādas jēgas.
Un tad pieceļas kāds cilvēks un bilst: - Mister prezident, šie cilvēki nekad nespēs mainīt savu psiholoģiju.
- Kāds tam sakars ar psiholoģiju? – saka Rūzvelts. – Tā ir tīrā politika.
Revolūcija taču ir politika. Bet vai visu naudasmaisu un bagātnieku nogalināšanai Detroitā, Denverā un Čikāgā „pēc satura”, kā mēdza teikt mans draugs nelaiķis Georgijs Petrovičs Ščedrovickis, ir kāds sakars ar ekonomiku? Nav! Un jebkuri ekonomiski apstākļi politiskajā domāšanā parādās kā politiski. Tas viss noveda tiktāl, ka Rūzvelts domāja par ekonomiku politiski, nevis tā, kā „visas pasaules vientiešu internacionālie” par politiku – ekonomiski. Un jūs zināt, viņi iedeva naudu, milzu naudu. Un zināt, kad - pēc divām dienām! Un viss notika – gan apkampšanās, gan rokasspiedieni. Un sākās sabiedriskie darbi, jau pēc četriem mēnešiem bezdarbnieku skaits samazinājās par diviem miljoniem. Vai varat iedomāties – vienas sarunas rezultātā. Kāda bija saruna? Politiska. Bet vai samazinājās idiotu skaits? Diez vai.
Leave a comment