木
20 July 2008 @ 08:49 pm
jūlija drūmums  
Vakar atklāju patiesību par sevi, jo stundu varēju skatīties spogulī, kamēr veidoju sev matus. Redzēju apātiskas acis un no tā skumji. Kur es esmu sevi iedzinusi? Tā laikam ir samierināšanās ar ikdienu. Mēģināju tās pamirkšķināt, lai izskatītos dzīvākas. Vēl redzēju, kā izmainās mana seja. Ik mirkli tā ir savādāka. Reizēm tur bija arī bērns, bet ļoti, ļoti maz. Tad es sapratu, ka laikam esmu pieaugusi un ļoti, ļoti nogurusi, heh.

Vēl vakar bijja ļoti skaists saulriets un Jomas iela izskatījās diezgan šizofrēniska.