Visdabiskākā cilvēka slieksme – sagandēt sevi un līdz ar sevi visus.
(c) A. Kamī




Vai cilvēks ir tikai projekts, kas nemitīgi jāpilnveido? Izdevies vai neizdevies? Ir jābūt kaut kam vairāk. Kaut kādai dzīvei ārpus šīs, visiem tik ļoti raksturīgās, sevis radīšanas un izgudrošanas. Dzīve nav tikai tas, ka „es” tiek nemitīgi veidots.

Tāpat kā šodienas sniega druskas, arī katrs cilvēks šodien ir brīnums. Viss taču sākas no maziem bērniem. Tur taču ir tik daudz, tas ir visas cilvēces sākums, mūsu atmiņas arī sākas no bērnības, mēs taču nākam no turienes, vai ne? Ir taču svarīgi izstāstīt cilvēkiem stāstu. Kad braucu autobusā, aizmugurē mazais puika raudāja un teica, ka gribot tikt prom. Bet māte nekautrējas viņu dauzīt, nemaz neieklausās viņā tik sit. Sit pati sevi. Idiote. Un man ir kauns iejaukties.