Lietus diena, kurā gandrīz neko nedaru.Pasaule tagad ir tukšums. Auksta un nemīlīga. Šodien pat mūzika skan kaut kā citādi. Nedzirdami. Vīns nereibina un neiepriecina. Nekā vairs nav, vien aukstas sarunas. Bet raudāt nerīkst, jo pati tā gribēju.

Kad modos, traki reiba galva un tik tikko turējos kājās. Klausījos mūziku un skatījos pa logu. Viss bija pelēks un viļņojās. Sajūta tāda, it kā es ietu cauri daudziem laikiem, arī savai pagātnei. Mazs brīvības reibonis uz mirkli. Apkārtne vairs nekaitināja. Tad sāku kārtot māju un kļuva nelabi no sevis. Šķiet, ka tagad vairs nevarēšu nevienam skatīties acīs. Nav taču tā iespējams pazust uz visiem laikiem savā bezgalīgajā vienatnē. Būtu mierīga, ja tā varētu. Sevi vieglāk sāpināt nekā citus. Nemaz negribu nevienam darīt pāri, tikai negribu, ka ar mani runājas cilvēki, kas mani nepazīst un izdomā savu ideālo variantu. Un tāpat viss kādreiz apniks. Kā jau viss. Būs mūžīgais klusums. Izsisto rūti salabos. Es vairs nedauzīšos, neko neplēsīšu, nesviedīšu akmeņus logā. Nemētāšos ar tukšiem vārdiem. Gribu iemācīties pateikt – lūdzu, netraucējiet

Sarunu ietekme? Tām nav jēgas, ja neko neietekmē. Ko tad dod mani vārdi? Kāda tiem jēga? Man šķiet, es varu ietekmēt tikai uz slikto pusi. Es neesmu Dīns. Un kāpēc samierināties ar to mazumu un niecību?! Es to nekad nesapratīšu. Viss būtu citādi, ja es būtu vīrietis, jo tad mani uztvertu nopietnāk.

Bet ārā viss ir pelēki, mierīgi, tieši tā kā vajag..