Pelēki baltā diena. Tik viegli slīdu prom ar 40. autobusu pāri Daugavai uz vietu, kas nevienam nekad neasociēsies ar skaisto Pārdaugavu. Tikai betona kapsētām. Visneglītākais Pārdaugavas rajons, bet tādu man laikam šoreiz vajadzēja, lai smeltos iedvesmu. Visa tā rajona nepabeigtība, steigā celtās mājas, milzīgie korpusi. Vai te kāds DZĪVO? Tik līdzīgi kā jūnija Viļņas rajonā. Viss izmiris. Vienīgi lielveikals nav skumjš. Un trolejbusa dūkoņa jauka. Pelēkajos mūros iesprausti mazi pelēki lodziņi un tur iekšā ieslodzīti cilvēki. Māju vraki un piecūkotas pļavas. Viss nekārtīgs. Viss auksts. Izmisums. Kāpēc cilvēkiem jādzīvo šeit? Un tas cilvēks, pie kā eju ciemos nemaz nav mājās. Atceros, ka man somā Kamī. Labāk lasīt nekā gružoties. Vilcienā to darīju, ik pa brīdim paskatoties uz spožajām spuldzēm. Es tik daudz ko atceros. Vilcienā balts suns. Arā lietus.


Tā jau interesanti pabūt vietā, kurā galīgi neiederies un neko nesaproti. Smacīga sajūta Staļina laika celtnē un ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu šeit sēdēt un rakstīt. Vienīgais skaistums – ikona ar svecēm. Tagad iedomājos katru cilvēku, kāds viņš izaug un apvainojumus viņam. Īsti neesmu pārliecināta, vai pagātnē bijis labāk. Varbūt viss tiešām iet uz leju, lielo ģēniju laiks beidzas, reliģijas laiks beidzas, materiālisma uzvara. Vispār sēžot šitente liekos baigi pagrimusi. It kā man nekādas vērtības neeksistētu, it kā es nekam vairs neticētu. Smagi. Gribas prom no šejienes. Ļoti. Jūtos mazliet kā murgainā sapnī. Var jau savu laiku nosist arī te. Nemaz tik sliktas pārmaiņas.


Morāle, njā. Tūlīt sajukšu no tā, ka es teiktajam piekrītu, bet tai pat laikā runāju pretī.