Kopš ir šis mulsinošais tukšums man tagad visi cilvēki liekas kā atvērta grāmata. Mani kaitina mazāk lietu. Tagad pasaule man vairs nav tikai māksla. Ir reāla, ne tāda, kādu es viņu gribu redzēt. Ir cilvēki, kas cīnās par labāku pasauli. Reizēm tas ir noderīgi. Taču reti. Varbūt ja nekas nebūtu atklājies par mani, tad es nezinātu, kas ir bailes, nesaprašanās un radošas mokas. Varbūt tas ir kaut kāds pārpratums, ka vēl dzīvoju? Tagad atkal REDZU. Redzu visu tikai tad, kad esmu visu pazaudējusi Nav neko iespējams atgūt. Redzu arī to, kā vairs nav, kas pazaudēts. Ja iemācīšos rakstīt, tad to pateikšu pasaulei. Es varētu tagad raudāt, izkliegt visu un sajukt prātā. Tas būtu šī stāstiņa cienīgs nobeigums.

nē, nu ko tur raudāt. došos laukā. un rīt jau būšu mājās. tad pateikšu par šejieni. tagad ir pārāk maz laika, lai pateiktu visu. par pagātni jau vieglāk rakstīt, he.