Tā. Tagad par pašu braucienu ko derētu. Tikai jāuzliek kāda dziesma, lai noskaņotos rakstīt. he..modernā sabiedrībā...manas ilūzijas, ka cilvēki sazinās bez neta, visi sazinās..tas mani biedē...ka būsim tikai neta cilvēki bez dzīva kontakta. Bet varbūt cilvēki vēlas mani turēt drošā attālumā no sevis? Mazliet žēl. Šodien tā stulbā diskotēka. Baigi skumji, bet jāiet. Aizvakar viss sanāca kaut kā stulbi.
Izbraucām pēc pusnakts. Ceturtdiena tikko sākusies, bet sajūta kā piektdienā. Viss tik melns. Tāda tumsa, ka neko nevar redzēt cauri. Klausījos elektroniku, industriālus un radiohead. Pēdējie vairs neplosa. Pārāk mierīgi. Ievēroju, ka zvaigznes ir ļoti lielas. Izberzēju acis, tad samiedzu. Vienalga izplūdušas un tik milzīgas, izskatījās kā mākslīgās kādā koncertā vai videoklipā. Un pilnas debesis ar viņām. Riktīgi daudz. Turklāt spožākas nekā parasti. Nesapratu, ko tas nozīmē, jo, uzbraucot uz Krasta ielas, viss atguva savu normālo izskatu. Īslaicīgas halucinācijas? Taču pārējie arī bija ievērojuši šīs pārmaiņas.

Vēlāk debesis kļuva pelēcīgas un uz tām labi izcēlās melnie koku stumbri un zari. Pļavnieki naktī, tad Saulu tilts, Pārdaugava un viss. Pilsētas beigas. Sarkanās gaismiņas mirgo melnajās debesīs. Atspīdumi. Daugava krāsojas elektrības gaismā. Iedomājos par dažiem cilvēkiem, kad nozgriezāmies uz salu tiltu. Neko daudz nedomāju, jo likās, ka manas domas traucē šiem gulēt, viņi trūkstas no miega, tad acu priekšā viņu mājas un ko viņi darīs rīt, dažus viņus stāstus.

Lietuva novēroju, kā sākas rītausma. Tad es vēl to nezināju un cerēju, ka šis ceļš atbrīvos mani no sastinguma, dos iedvesmu radīt labas fotogrāfijas, kuras nebūs kauns likt draugos un cilvēki teiks – ohhh.....tas ir kaut kas. Pat kritiskākie. Un vēl citas domas izgāja cauri manai galvai, kamēr visu to vēroju. Vienā pusē debesis dzeltenīgi rozā, kas kkontrastēja ar melnajiem māju siluetiem, bet priekšā viss zils. Tumšāks. Pēc šīm krāsām viegli noteikt debesspuses. Viss kļuva arvien gaišāks un gaišāks. Likās, ka pasaule tik tīra, neaptraipīta, jo vēl guļ, sapņo. Par tumšajām pusēm neiedomājos, jo krāsas noskaņoja uz nekustību, šķita, jūtu, kā viss mostas. Kad naktī neguļ, tad reizēm liekas, ka esi vienīgais cilvēks nomodā. Galvā bija idejas bildēm. Saullēktu gan nesagaidīju, jo iemigu un pamodos tikai Viļņā.