木
23 June 2007 @ 01:07 am
jau nakts  
Tagad šķiet, ka vairs nav iespējams dzīvot divas dzīves, jo viss par mani atklāts. Skumji, ka šizofrēnijai pienācis gals, jo dvēselē es JOPROJĀM..
taču vairs nav, kam to izteikt un kam tā rādīties. Pamazām sāku pierast pie SEVIS. Sākumā bija garlaicīgi, viss pārāk vienveidīgi un mierīgi. Visi cilvēki, ar kuriem man mazliet ciešākas saites arī mani veido, jo tagad vairs nav tā dombrava, kas bija pirms gada, bērnībā vai 10. klasē. Nē, nav. Tikai šorīt izlauzos cauri kaut kādām robežām, no tā, no kā ilgi nevarēju izkļūt. Šodien tik ļoti bail no nakts. No murgiem. No nāves. Tam taču nav nekāda sakara ar NEVIENU cilvēku, ko pazīstu...droši vien sagurums.
Piektdienas vakars netā. Piektdienas vakars draugiem.lv. ārā kauc mašīnu riteņi, dūc motori, atbalsojas cilvēku soļi. Joprojām bail. Es pat nezinu, par ko jādomā, lai tā nebūtu, lai vismaz kaut ko saprastu. Gaisā viss ir mierīgi, bet es UZTRAUCOS. Ļoti. Kaut ātrāk kļūtu gaišāks! Kaut rīta būtu vairāk! Bet es? Vai es ko izjutīšu? Skumji. Jā, skumji, skumji, skumji, ka pie pusdienu galda nav neviena ar ko parunāt, var tikai papļāpāt. NEKĀ BŪTISKA. Seklums, tukšums, virspusība. Bet ja izdosies sevi atrast un realizēt, saprast vairāk, vai tad....vai tad mācēšu runāt ar citiem? Klusēšana reizēm izolē nevis tuvina, tāpēc sarunas nepieciešamas. Nejēdzīgas sarunas sāpina tāpat kā laika nosišana. Es tik slikti jūtos, kad manā klātbūtnē ir garlaicīgi. Vecmāmiņai pie loga iztēlojos rūtainus aizkarus un sarkanu puķi uz palodzes ar koši zaļām lapām. Ir ļoti skumji. Joprojām. Labāk uztaisīšu sev sarkanu tēju.

Uzkrita lavīna uz galvas un atguvu jēgu savām studijām. VISAM!! Ir labi. Man jāturpina cīnīties, jāsaglābj kas glābjams. Bet tā tik un tā nav visa dzīve. Nē, nav. Ja es to zinātu, kas ir īstā dzīve, es tādu dzīvotu.
 
 
Current Mood: scary
Current Music: Leningrad