Dzimšanas diena

Tolaik, kad svinēja manu dzimšanas dienu,
Es jutos laimīgs, jo neviens vēl nebija miris.
Vecajā mājā vēl pirms manas piedzimšanas pastāvēja
simtgadēja tradīcija,
Un visi priecājās, arī es priecājos, it kā to būtu noteikusi
kaut kāda neapstrīdama reliģija.


Tolaik, kad svinēja manu dzimšanas dienu,
Es biju apveltīts ar lielisku veselību, jo pilnīgi nelikos ne
zinis
Par to un tiku uzskatīts par gudru savas ģimenes lokā,
Arī tāpēc, ka es neloloju nekādas cerības, kuras citi uz
mani lika.
Kad man radās cerības, es jau biju atradinājies cerēt.
Kad es sāku saprast dzīvi, es jau biju pazaudējis dzīves jēgu.

Jā, es nebiju vaļsirdīgs pats pret sevi.
Es biju tas, kam bija sirds un radinieki.
Es biju tas, kam par godu rīkoja saviesīgus vakarus vai
pusei provinces;
Tas, ko mīlēja, taču es biju bērns;
Ak Dievs, kas gan es biju?! Es tikai pašlaik zinu, kas es biju...
Ar tādu laika atstarpi!...
(Kaut gan pašlaik es tā nebūt nedomāju...)
Laiks, kad svinēja manu dzimšanas dienu!

Pašlaik esmu tikai drēgnums mājas galā.
Es dzenu asnus cauri sienām...
Tas, kas es pašlaik esmu (un arī to cilvēku māja, kuri mani
ir mīlējuši, kas dreb manās asarās),
Jau ir šī pārdotā māja,
Kurā visi sen miruši
Un kurā vienīgi es esmu pārdzīvojis pats sevi gluži kā
ledains sērkociņš...
Tolaik, kad svinēja manu dzimšanas dienu...
Es mīlu šos svētkus gluži tāpat kā cilvēku!
Izjūtot bezmaz vai fizisku dvēseles vēlmi vēlreiz pabūt
tajos
Ar metafiziskas vai miesiskas pārvietoišanās starpniecību,-
Ar duālistisku "es" apzināšanos pašam savā priekšā...
Apēst pagātni kā badamaizi bez laika sviesta uz zobiem!

Es atkal redzu skaidrību, kas mani apžilbina, visu, kas
šeit atrodas...
Galdu, kurš uzklāts vairākām personām ar
visgreznainākajiem traukiem, ar
daudzām glāzēm;
Bufeti ar neskaitāmām lietām: saldumiem, augļiem un
visu pārējo vertikāli projicējošos ēnā -
Manas sirmās krustmātes, brālēnus un māsīcas - visus,
kas šeit tika sapulcējušies tikai manis
dēļ -
Tolaik, kad svinēja manu dzimšanas dienu...

Rimsties jel, sirds!
Nedomā! Atstāj savas pārdomas sevī!
Ak, mans Kungs, mans Kungs, mans Kungs!
Pašlaik es vairs nesvinu savu dzimšanas dienu.
Es vienīgi dzīvoju.
Un manas dienas jau iet uz beigām.
Es novecošu pats savā noliktajā laikā.
Un viss.
Mani sanikno tas, ka man no kabatas izzaguši pagātni...

Ak, tas laiks, kad vēl svinēja manu dzimšanas dienu!...

Fernandu Pesoa (Alvāru de Kampušs)