Lasu par Prāgu un viss ir atkal tuvs. Viss patīk. Un viss tik jauki aprakstīts par malā stranu (mazais kvartāls), mana no mīļākajām vietām tur. Tagd gribas tur atgriezties. Atceros vasaru, kad tik izmisīgi skatījos kartē un nekas mani neuzrunāja. Mirusī sapņu pilsēta. Viss no agrākajām izjūtām bija zudis. Pazīstams, bet ļoti tāls. Poētiskajā atmiņā bija iespiedies kas cits (Rīgas nomales?). Tagd es jūtu citādāk!!! Kā vecajos laikos. Tagad Prāga man neliekas tikai tūristu pilsēta un tas ir labi. Pagājušajā vasarā pilsētā jutos kā svešiniece. Visu jūliju svešiniece pati sev.

Ja pasaule dara tevi traku, tad tu esi normāls.Un citi izdara tik daudz, uzņem daudz filmu, rada lieliskas bildes, viņi pārtiek no idejām. Es netaisos izlikties. Visu sametu visiem sejās. Ja varētu tā draudzēties, kā bērnībā, kad neko nedomā, nesalīdzini, nerausties, nejūc, vienkārši draudzējies un viss.

Viss tālu. Neaizsniedzams.