Tikko izlasīju Blēza Sandrāra "Lieldienas NY".

Šodien man patika cilvēki uz ielas un kustīgais ūdens ar krāsām. Tik daudz ko vērot un es nemaz nepagūstu visu. Kad iestājās tumsa, tad piesitās kaut kāds ļaunums. Visaur melns un uz asfalta atspīd dzeltenās lampas. Kļūst baisi un tad, raudiens, apjukums, neērtības sajūta, ka esi. ka viss ir nepareizi un dzīvoju pilnīgi aplam. No tā sāk mazliet griezties galva, vajadzētu apsēsties, bet es tik turpinu iet, izeju cauri vecpilsētai un jau esmu aizmirsusi, ka ir svētki. Līdz attopies pie tumšās upes. Tur nomierinājos, skatoties uz kreisā krasta ugunīm, klausoties tramvaja skaņas, mašīnu dūkoņu un dunošo preču vilcienu. Un tas man patīk, jo ir tāda sajūta, kad ceļo. Kāpēc visi ŠO NENORMĀLO TIZLUMU PACIEŠ? Un tos, kuri kliedz, nedzird??? Rakstnieki raksta, mūziķi raksta, tiek uzņemtas filmas, rādītas bildes, un it kā jau citi lasītu, skatītos, klausīties, bet kāpēc viss paliek pa vecam? Kāpēc nekas nemainās? Vai māksla nevar būt nekas nopietns, tāpēc to neuztver nopietni? MUĻĶĪBAS!!! Tā var, jā, var tā dzīvot. tikai cilvēki sev iestāstījuši, ka nevar.

Tagad jau ir pusnakts. Tik daudz kas jāizlasa, bet tam nav spēka. Domas joprojām smukā kastītē. Tādā noskaņojumā laikam neko neuzrakstīšu. Māksla pret patērēšanu. Imminent plosa sirdi, pārplēš visu un liek locīties šite pie galda sāpēs. Tagad nespēju mierīgi nosēdēt. Mūzika par ātru un manas sastingušās domas netiek līdzi. Ir skumji, Aizveru acis un redzu garus vilciena vagonus. Tas mani vairs nenomierina. Satrauc. Elektrības traucējumi. Prāta darbības traucējumi. Visur vieni vienīgi pārrāvumi. Tici. Netici. Šaubies nogursti.

Laikam rudenī dzimuši cilvēki ir drūmi. šis žurnāla smagums nenāks nevienam par labu, jo pasaule jau tā ir pietiekami drūma. Bet šodien es nespēju ķiķināt - hihihihi...

Es gribētu, Kungs, ieiet kādā baznīcā,
Bet šajā pilsētā, Kungs, zvanu nav.

ES domāju par apklusušiem zvaniem: kur ir palikuši
zvani senie?

Kur litānijas? maigās antienas?

Kur garie dievkalpojumi? kur senās himnas palikušas?
Kur palikušas liturģijas? baznīckori? klusē?

Kur tavi staltie prelāti, Kungs? kur tavi mūki karstie?
Kur baltās stolas, svēto sieviešu un vīru plecu pārsegs?

Tā paradīzes prieki top par putekļiem.
Un uguns mistika vairs nesārtojas vitrāžās pār tiem.

/Blēzs Sandrārs "Lieldienas Ņujorkā"/

Sestdienas vakarā man pašai aiz sava loga bija savs kino. Krāsaināko mākoņu parāde. Skumjākā un aukstāķā diena.Rokas un kājas sastinga ledū, vienīgi sirds dega.

Man liekas, ka vakar gandrīz nomiru. Sapnī tā izskatījās. Kaut kādas gaismas strēles mani gandrīz pāršķēla. Tas bija ļoti sāpīgi. ķermenis tika kratīts it kā no viņa gribētu izdabūt laukā dvēseli. Pamodos un jutos dīvaini, klabēja zobi, trīcēju tā kā bērnībā, kad bija ļoti auksts. Skrēju uz virtuvi dzert aukstu ūdeni, bet tas lija ārā, jo grūti tādās drebelīgās rokās noturēt, kur nu vēl iedzert. Tad aizmigu un celties negribējās, tik gulēt. Ilgi, ilgi.



.