木
18 January 2007 @ 02:39 am
nesimpātiski  
Rīga. Pēc ilgā klusuma perioda trokšņi apdullina galvu. Trolejbusa skaņas griež. Pilsēta liekas skaļa un bez gaisa. Nepatīk man ši izjūta. Toties debesis krāšņas. Tur ir plašums. Sajūta tāda it kā būtu ieradusies baigajā lielpilsētā, kaut kādā metropolē. Uz torņa rindiņā sasēdušies putni. No rīta gaidīju vilcienu un sēdēju zem nojumes Lielupes stacijā starp nepieklājīgiem uzrakstiem un visādām skolnieku muļķībām, nespēju iedomāties to sevi, kāda es biju agrāk. Maza muļķe, njā..mazāka nekā tagad. Nāca virsū melnumi, jo sapratu, ka tu esi izdomāts. Viss ir izdomāts. Un draugu man nekad vairs nebūs. Es negribu vairs nevienu ievainot un mani vienmēr ir biedējis tas, ka es saredzu līdzības cilvēkos. Arī sevī, kad sajūtu kaut ko kopīgu ar visiem. Tas mani nomāc. Ne jau tāpēc, ka man cilvēki nepatiktu. Nē, tā nav. TIkai liekas, ka šeit viss ir tā iekārtots, lai visi būtu vienādi, lai būtu līdzīgi uzskati, domāšanas veids, stils, visi tie paši vārdi, iemācītās frāzītes, domu gājiens, viss, viss...un varbūt arī tādēl mani sajūsmina cilvēki, kas ir pilnīgi atšķirīgi no manis (bet nav radīti man, lai gan ilūzijas bieži ir spēcīgākas). Viņi pasauli redz un jūt citādāk nekā es. Taču iepazīstot tuvāk, atkal samanu līdzības ar sevi, jo laikam tikai tā ir iespējams saprasties, ja pienākt kādu soli tuvāk un kļūst mazliet līdzīgs. To kopības izjūtu daži dēvē arī par dvēseles radniecību. Mani kaitina šīs līdzības, reti kad esmu par tām sajūsminājusies. Vai tas nozīmē, ka es nespēju un negribu nevienam būt tik tuvu? Kad kāds draugs (ja tā var saukt) man pasaka kaut ko tādu, kas mani uzrunā, jo esmu jutusi vai pārdzīvojusii līdzīgi un man pašai bijis tuvs vai domu gājiens līdzīgs, manī rodas vēlme visam tam runāt pretī. Tas mani iegāž, jo rada bezjēdzīgus strīdus. Mani nomāc tas, ka dažreiz pasaulē trūkst izdomas un ir tik maz atšķirību. Vainīga jau nav pasaule, pie visa vainīga ir valoda, ka ir tikai šis vārds zils un man nemaz nav jābūt greizsirdīgai uz visiem tiem, kas šo vaŗdu pasaka, jo tas ir tikai universāls vārds, kas apzīmē visas iespējamās zilās krāsas. īstenībā katram tā ir citādāka. Tas gan nomierina, gan satrauc, jo es apbrīnoju visus, kas šinī valodas mudžeklī spēj orientēties un saprasties ar citiem. Man šonakt jāizlasa Vitgenšteins, tā kā laikam negulēšu vai gulēšu 3 stundas.