Gaisma atplūda pati. Es to neaicināju, jo nemaz nepazinu. Tie bija klusi, tik tikko sadzirdami klauvējieni. Fiziskas maņas to nespēj uztvert. Es ieniru savādākā pasaulē. Tā nešķita sveša, nebiedēja, taču es to kritizēju un nepieņēmu. Vēlējos iet citu ceļu, kas aizvestu pie tās pašas gaismas. Taču dvēsele jau bija izlēmusi manā vietā. Taču es tik un tā spītējos pretī, lai gan nemanāmi virzījos pretī jaunajam veidolam. Tā nu es dzīvoju šķietamībā, ka viss ir tieši tāpat kā agrāk, jauki un sakārtoti, lai gan es jau sen biju aizslīdējusi daudz, daudz tālāk. Es atrados citur, bet pašai likās, ka arvien esmu tepat. Domās nebiju tur, kur jau sen dzīvoja tas VISS, kas mīt manī. Izlikos, ka gaismu neredzu un radīju daudzas maldīgas pasaules, kurās man patika mitināties. Tomēr gaisma nepārstāja mani sildīt. Šķita, ka mans acu aizsegs mani iepriecina vairāk par spožo viesi. Kas viņš bija? Vai varbūt tas saucas viņa? Vārdu tam, lai katrs izdomā pats, jo ikkatrs to izjūt savādāk. Realitāti es apzinājos tikai tad, kas iedomājos par gaišumu, ko jutu un uztvēru. Tad maldu paliekas savicināja spārnus un aizlidoja. Nu es redzēju citādi. Aklums bija izdziedināts. Acis apžilbt nevarēja, jo gaisma bija redzēta jau iepriekš.


Joprojām skrienu un kaisu visādu drazu, bet reizēm redzu aiz sevis gaišas pēdas. Cik ilgi tu paliksi pie manis, gaisma? .