urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untumsIzkratīšanaIzkratīšanaIzkratīšanaeidossa@gmail.comIzkratīšana2014-04-08T19:49:23Z2014-04-08T19:49:23Zurn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:73302014-04-08T22:46:002014-04-08T22:46:002014-04-08T19:49:23Z2014-04-08T19:49:23Zviņš varētu nomirt. šobrīd es priecātos. <br />viņš neredz jēgu manai dzīvei.<br />es neredzu jēgu viņa dzīvei.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:69262014-04-08T17:04:002014-04-08T17:04:002014-04-08T18:27:59Z2014-04-08T18:27:59ZCik labi, ka esmu viena. <br />Es.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:68382014-01-18T05:08:002014-01-18T05:08:002014-01-18T03:09:58Z2014-01-18T03:09:58Zviņš apgalvo, ka tuvojoties nāvei, gleznotu labāk, jo “nāves tuvošanās varbūt ļautu visās lietās ieguldīt pietiekamu degsmi un skumjas, lai ikviena forma, ko viņš gleznotu, kļūtu ar saprotamu zīmi, lai tas, ko šīs zīmes apzīmē, ko tās arī slēpj, atklātos.”urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:64882014-01-18T05:06:002014-01-18T05:06:002014-01-18T03:06:48Z2014-01-18T03:06:48Zizvairīties no absurda dzīvēurn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:62642014-01-18T04:17:002014-01-18T04:17:002014-01-18T02:20:03Z2014-01-18T02:20:03Zman jāatradinās no slimīgā prieka urdīt vecās rētas, it kā pārliecinoties par to esksistenci, modinot vilšanās, kuras apzinos neizbēgamas.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:59592014-01-02T04:24:002014-01-02T04:24:002014-01-02T02:24:42Z2014-01-02T02:24:42ZUn ko vērti ir tie visi vēlējumi, ne tos satvert, ne kabatā ielikt. Vien skeptiski nosmīnēt. Jo īstenībā realitāte man ir lieliska, vismaz tādu tēlu esmu izveidojusi.<br />Citreiz tikai uznāk tā stindzinošā apnikuma sajūta, kad pēkšņi aptver, ka nekas nekur neved. Visi prieki, baudas ir tikai gaistošas jūras putas, kuras mēģinot satvert, attopies pie neizteiksmīga tukšuma plaukstās.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:57382013-12-04T21:03:002013-12-04T21:03:002013-12-04T19:03:42Z2013-12-04T19:03:42Z".. Tad viņš pieķēra sevi domājam, ka gribētos, lai viņa būtu skaista. Šajā ziņā virtualitāte neko nemaina. Vīrieši savā augstprātībā vēlas, lai pat internetā ar viņiem iepazītos tikai skaistas sievietes. Nav svarīgi, ka virtuālajā saskarsmē skaistumam nav nozīmes. Skaistums taču nav redzams, tādēļ nav būtisks. Tomēr vīrieši pat pilnīgi nejauši izvēlētie, grib ticēt un pārsvarā naivi tic, ka ir vienreizēji un var pievērst tikai skaistu sieviešu uzmanību. Viņš iztēlojās, kā daudzi no šiem vīriešiem sēžot pie saviem datoriem, ievelk vēderu vai piesedz ar atlikušajiem matiem pliko pauri. Instinktīva īstu tēviņu reakcija pludmalē ieviesusies arī internetā. Vai tiešām evolūcija apstājusies un tikai maina dekorācijas? Bet varbūt tas, kas notiek tagad, patiesībā ir evolūcija?.."urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:55102013-11-17T15:18:002013-11-17T15:18:002013-11-17T13:39:05Z2013-11-17T13:39:05ZNo snaušanas pēkšņi iztraucēja durvju zvans. Pusmiegā paķēru pirmo drēbes gabalu, kas pagadījas pa rokai un devos atvērt durvis. Tur stāvēja X, ar kuru bijām sarunājuši, ka šodien viņš nāks pakaļ ģitārai, bet es to biju pavisam aizmirsusi. X ir mans sens pielūdzējs, kurš pēc vairāku mēnešu pūlēm tā arī mani nedabūjis, beigās pārslēdzas uz manu draudzeni un tagad viņi jau gandrīz gadu ir laimīgi kopā un mēs visi esam labi draugi. Bet šorīt, kamēr es pūlējos no skapjaugšas nocelt ģitāru, bija iestājies tāds savāds klusums, kad nokāpu no krēsla un pagriezos pret viņu, X acis tā uguņaini mutuļoja, jutu kā tās lēnām pārslīd pār manu ķermeni, pēkšņi sajutu svelmainu karstumu iezogamies sevī, viegli apmainījāmies ar kaut kādām frāzēm piesmakušā balsī un aizvadīju viņu līdz durvīm. Pēc tam paskatījos spogulī, nu jā, izskatījos labi-plāns, knapi gurnus apsedzošs krekliņš, no kura izteiksmīgi spiedās cauri krūšu galiņi un izspūruši, brīvi pāri pleciem krītoši mati. Viņš jau ir aizgājis pirms laba laiciņa, bet es joprojām atceros to skatienu no kura man paliek karsti. Un tagad guļu gultā un domāju, kā būtu viss iznācis, ja es nebūtu viņu toreiz un toreiz un toreiz atraidījusi.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:52102013-11-17T14:39:002013-11-17T14:39:002013-11-17T12:40:29Z2013-11-17T12:40:29ZViņš: Piemēram, vai par skūpstu Tu dusmotos vai vairītos?<br />pēc 10 min<br />Mani izteikumi raisa klusumu :)<br />Es: es domāju<br />Viņš: :)<br />Es: a es tev piesekoju twitterī, bet tu man kāpēc neseko?<br />Viņš: To es izdarīšu tūliņ, jo pēdējā laikā neesmu pārāk aktīvs tur. Bet Tu neizvairies no tēmas <br />ES: gribi runāt par skūpstīšanos? <br />Viņš: jā<br />Es: jā, tāda interesanta tēma<br />Viņš: Vai Tu dusmotos, pretotos? Ko tu darītu?<br />Es: es nezinu.<br />Viņš: Nobijos šodien, jāsaka tā <br />Es: No kā?<br />Viņš: No tavām dusmām vai pretestības <br />Es: vēlējies dāvāt man skūpstu?<br />Vinš: jā<br />Es: šodien iespējams būtu pretojusies. uz ielas tomēr. nepazīstu tevi tik ļoti, lai varētu pieļaut tā publiski<br />Viņš: Uz ielas, jā, bet, ja tas būtu uz ielas, kur neviens noteikti to neredz<br />Es: nezinu<br />Viņš: Tad jau visas iespējas<br />Es: principā šajā dzīvē nekas nav neiespējams<br />Viņš: pārāk vispārīgi <br />Es: bet tas ir fakts <br />Viņš: ko darīsi rīt?<br />Es: gribi aizvest mani uz kādu stūri, kur varētu pamēģināt noskūpstīt?<br />Viņš: ļoti gribu<br /><br />un es vairs neturpināju saraksti, uzliku offline. manuprāt, ir stulbi tādus jautājums apspriest virtuāli, vairāk novērtēju realitātes spontānumu atbilstošākajā mirklī. vīrietim jājūt. ja būs tad būs. ja nē, tad nē. ar viņu pārgribējās satikties.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:50722013-11-14T14:55:002013-11-14T14:55:002013-11-14T12:56:45Z2013-11-14T12:56:45Zpienāca ziņa no nepazīstama numura: "Seksu gribi? Ja jā, brauc pie manis!". Ziņkārības pēc grasījos jautāt, kur tad jābrauc, bet tad atnāca atvainošanās, ka nepareizi trāpīts.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:47532013-11-13T17:02:002013-11-13T17:02:002013-11-13T15:06:00Z2013-11-13T15:06:00ZTu glabā atmiņas par kaut ko sevišķu, kaut ko brīnišķīgu, nespēdams to ne īsti atcerēties, ne īsti izbaudīt, ne arī īsti saprast, kāpēc tas bijis tāds. Tu centies to atcerēties tikai tāpēc, lai skaidrāk sajustu izmisumu, lai sajustu nevis brīnumu, bet tā neesamību.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:44602013-11-13T15:47:002013-11-13T15:47:002013-11-13T13:48:03Z2013-11-13T13:48:03Zbet par ko liecina ja sieviete fantazē par neskaitāmiem vīriešiem vienlaicīgi?urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:41212013-11-13T15:38:002013-11-13T15:38:002013-11-13T13:40:49Z2013-11-13T13:40:49ZJa vīrieša fantāzijas sastāv no Trio – divas sievietes un vīrietis, tas liecina par to, ka viņš ir samērā pašpārliecināts un apzinās, ka ir izcils gultā. Viņš ir pārliecināts, ka tiks galā ar abām. Šāda tipa vīrieša sapnis ir pārgulēt ar maksimāli daudz sievietēm. Lai atbilstu tāda partnera temperamentam, tev viņš pastāvīgi jāpārsteidz gan guļamistabā, gan dzīvē. Šāds vīrietis sapņo par kaislīgu un izdomas bagātu partneri.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:34592013-11-11T23:22:002013-11-11T23:22:002013-11-11T21:23:31Z2013-11-11T21:23:31ZVai tu bezpalīdzīgi nestāvi malā, sērojot par dzīvi, ko nekad neesi dzīvojis? Vai tavs patiesais "es" nav bijis šīs dzīves gūsteknis?urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:31302013-11-11T23:12:002013-11-11T23:12:002013-11-11T21:15:00Z2013-11-11T21:15:00ZTie dzīves posmi, kuros jūties tā itkā nespētu pakustēties, tā itkā tu būtu veidots no koka. Veidots, lai justos kā statuja, kas var tikai vērot. <br />Vērot, kas notiek tev apkārt, kā ar tevi manipulē, izmanto un spēlējas...<br />Un tu - neko nespēj darīt, lai to mainītu...tikai vērot.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:29982013-11-11T22:09:002013-11-11T22:09:002013-11-11T20:13:51Z2013-11-11T20:13:51Z-Par ko tu domā, lai beigtu?<br />-par vīriešiem, mani uzbudina ainas ar daudziem vīriešiem ap mani<br />-interesanti. viena bijusī mīļākā teica, ka viņu uzbudinot skaisti dabas skati<br />-nopietni? tas taču ir smieklīgi<br />-bet viņa tā teica. pat tad, kad es biju viņā iekšā, lai ātrāk beigtu viņa esot iztēlojusies visādas dabas ainavas<br />- :D :Durn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:26412013-11-11T20:56:002013-11-11T20:56:002013-11-11T18:56:35Z2013-11-11T18:56:35ZEs joprojām nezinu ko vēlos. Tam vajadzīgs spēks, kura man nav. Es negribu sevi žēlot. Es tikai konstatēju faktu. Mani kaitina sava izvēle būt par upuri, mūžigo cietēju. Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi? Es iemīlos cilvēkos tikai tad, kad viņi aiziet, tikai tad, kad zinu, ka viss ir zaudēts, izdzisusi interese.<br />Tad es sāku mocīt sevi, domājot, kas viņš par kretīnu, kā varējis tā vienkārši aiziet. Es tā ciešu viņa dēļ. Sāku rakstīt viņam jēlas ziņas, kurām zinu atbildes nebūs, vai arī ja būs, tad man tās nepatiks, lai ko viņš uzrakstītu, ar varītēm saskatīšu tajā visu, kas vērsts pret mani un cietīšu vēl vairāk. Un žēloju sevi Tā. <br />Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi? <br />Lai arī cik es pieredzētu, joprojām jūtos tik nepieredzējusi un ļoti kaprīza. Vienmēr visus uzmanības apliecinājumus saskaldu. Nevienam neticu un izliekos, ka ticu. Tēloju naivumu un dumjumu. Smejos. Piedzeros, lai apziņas šķēršļus likvidētu un pielāgotos pārējiem. <br /><br />Attiecības cilvēkus padara par lielākiem svešiniekiem, nekā tie ir pirms iepazīšanās. Ārprāts cik manī ir maz ticības. Pat šim palagam es neuzticos. Rakstu ar bailēm, ar aizdomām vai tik tas mani kādreiz nenodos.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:24752013-11-11T20:35:002013-11-11T20:35:002013-11-11T18:42:37Z2013-11-11T18:42:37ZRaudāt un smieties kā maza meitene es varu tikai viena. Citu cilvēku attieksme mani ir pārāk dziļi ievainojusi, es nevēlos vēlreiz tikt ievainota. Varbūt tieši tāpēc esmu sākusi slēpt savas emocijas. Tagad es tiktāl nespēju dot jūtām brīvību, ka nemaz nezinu, vai vispār kaut ko jūtu. Vientulība man ir kļuvusi par paradumu. Citi domā, ka es esmu naidīga: es pati zinu, ka tā ir patmīlības forma. Es domāju - ja citi vēlas mani redzēt, viņi zina ceļu, kā mani atrast. Ja viņi nedara to, ko no viņiem gaidu, tas nozīmē, ka viņi negrib papūlēties. Un, tā kā jau esmu pietiekami daudz lūgusi, neko nesaņemdama, uzskatu par labāku klusēt.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:23002013-11-11T20:23:002013-11-11T20:23:002013-11-11T18:27:16Z2013-11-11T18:27:16ZGluži vienkārši jebkurā mirklī es varu salabot sevi. Es tikai aizmirsu kādēļ rodas vienaldzība sevī. <br />Trūkst vēlmes kustēties, darboties, radoši izpausties, patiesi atvērties...Iekšā tādēļ kaut kas liek mocīties. <br />Dzīve mani iemidzina. Esmu garlaicīga. Kur atrast impulsus, kas mani aizrautu?urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:20092010-11-04T00:33:002010-11-04T00:33:002010-11-03T22:33:03Z2010-11-03T22:33:03Zkatra diena vāra mūsu nāvesurn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:13362010-04-22T20:37:002010-04-22T20:37:002010-04-22T18:01:06Z2010-04-22T18:01:06Zun nu izrādās ka tas kas izvērtās ir tukšinieciski pārpratumi mūsu pasauļu mizanscēnās. tādi divi nemākulīgi aktierīši, iluzionāru persistenciju ietvaros. <br />īsti nesaprotu kādēļ vēlies mani vēl satikt...šķiet iepriekšējā tikšanās izteica vairāk nekā vajadzētu. tas tuksnešaini sausais aromāts sasmacināja jūtu cēlumu un iekšā klusa balstiņa spiedz-viss beidzies pirms vēl iesācies. vai tā tiešām ir? jā, šķiet ir. bet kādēļ uzturēt to lielo Neko? <br />kāda var būt runa par saprašanos? seks bij pārpārēm paviršības kalngals. bez sajūtām no manas puses. Tev kā jutu, pietika ar to primitīvo vajadzību apmierināšanu tādā lētā, neizteiksmīgā līmenī. nu tā starp citu, lai ir, ja jau ir. un viss kopumā...bez jebkādas cenšanās izpatikt, izprast, sajust, uztvert...bez nekā paliekoša.<br />atbraucot mājās ilgi domāju un nonācu pie vienkārša secinājuma, kurā ietverta doma par tavu vienaldzību, zināmā mērā zemo ieinteresētības pakāpi. Ilgi nācās sagremot šo nepatīkamo domu, bet tas izdevās. tādēļ vēl jo lielāks pārsteigums un neizpratne par tavu tālāko rīcību un vēstulēm, kurās tiek runāts par vēlmi un vajadzību satikties, par tavu nožēlu un visiem pārējiem mēsliem, kuri sķiet novēloti, salkani un lieki. Visu daudz maz es varēju pieņemt, izņemot to paviršību, parastumu un neko neizteicošās sajūtas mūsu savienošanās laikā. Seks nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem komponentiem attiecību sistēmā. <br />Jā, laikam sanāk ka tieši seksa dēļ es vairs nevēlos ar tevi satikties.'<br />žēl, jo tu likies tik jauks un foršs cilvēks. bet sekss visu sabojāja.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:12182010-04-17T19:47:002010-04-17T19:47:002010-04-17T16:54:13Z2010-04-17T16:54:13Zja vien es zinātu kā iesākt sarunu,ja vien es zinātu kā tev pateikt ko domāju, ko jūtu, ko vēlos, par ko sapņoju..bet man ir tik ļoti bail, tik ļoti...<br />tāds smeldzīgi aptverošs ietvars, režģis apjozis mani tik ciešām saitēm. bezpalīdzīgi maldos sajūtu un domu agonijās. es nezinu vai vispār ir vērts un vai vajag turpināt komunicēt. tik pretrunīgos bezdibeņos ļauju sevi karināt...tevis bij tik daudz un necik.<br />tu biji tik tuvu un tik tālu. tik daudz ko jutu un nejutu vēl vairāk.<br />biju domājusi ka būs viegli to visu pārtraukt, skandināju bezgalīgo-man vienalga,vienalga,vienalga..<br />cerībā ka laiks to visu iztvaicēs, bet maldījos,arvien vairāk tavs tēls mani vajā un neļauj mierīgi elpot, tu esi kaut kādā ziņā pārņēmis mani ar to savu neko. ar savām primitīvi smalkajām paviršības avantūrām..<br />es slīkstu sapņos par tevi. tik ļoti es to nevēlos. tik ļoti tu esi. <br />lūdzu ej prom.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:8292010-04-16T01:22:002010-04-16T01:22:002010-04-15T22:26:36Z2010-04-15T22:26:36Zbūdama pārsteidzīgas dabas, pārāk bieži pieļauju absolūti neauglīgas un nekonstruktīvas iepazīšanās ar nepiemērotiem cilvēkiem, kuros sākumā šķietami neprātīgi iemīlos, pēcāk jūtoties tā itkā nepieciešama riktīga izvemšanās. nu tāda, kad varētu vienkārši ņemt un izvemt laukā visu izdzīvoto-lieko, kas iekšā nelabumu spiež..urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:7372010-04-16T00:19:002010-04-16T00:19:002010-04-15T21:32:11Z2010-04-15T21:32:11Zes laikam nekad nemainīšos.<br />Atkal būtība notikumā identiska miljons iepriekš notikušajam. <br />Es ienīstu un mīlu vīriešus vienlaicīgi. un reti, esmu piefiksējusi ka daudz retāk es domāju par ko citu.<br />Vienmēr prātā es gremoju kāda vīrieša tēlu, vārdus, pieskārienus. Pārmērīgi sāku viņu idealizēt, aplīmēju ar tonnām sev vajadzīgu īpašību, kādu laiciņu laimīgi dzīvojos skaistā pasaku pasaulītē, reizēm pat aizmirstot īstenības viņu, bet ilgi tas neturpinās. Realitāte klusē tieši tik ilgi, līdz esmu aizsniegusi skaistāko un patīkamāko sapņu virsotnes, lai tad ar tādu spēcīgu tiešamības izelpu izjauktu mana iztēlotā līdzsvara pozu un nespējot vairs nostāvēt šajā smailē, kura nekad nav eksistējusi, krītu kaut kur, pati īsti nesaprotot kur. Smeldzes bezdibenī.<br /> Es alkstu pielūgsmi, mīlestību, bet pārāk skaidri zinu ka neesmu to pelnījusi un reizēm apzināti, reizēm neapzināti izvairos no tiem, kuri vēlas man to sniegt.<br />Neiesaku nevienam sabojāt savu dzīvi ar mani. Ne jau tādēļ, ka es sevi pārāk maz mīlētu vai uzskatītu par necienīgu, bet tieši pretēji.<br />Man nepatīk pašas attiecības kā tādas. Tādēļ es vienmēr esmu viena, pat tad kad esmu ar kādu kopā.<br />vīrieši ir galvenais, vienlaikus nejēdzīgākais, nevajadzīgākais manas dzīves veidotājs.urn:lj:klab.lv:atom1:domas_untums:3512010-04-16T00:10:002010-04-16T00:10:002010-04-15T21:12:09Z2010-04-15T21:12:09ZPlēšu fragmentus<br />lieku nevietā<br />sevi tai skaitā<br />asaru pergamentus<br />kaisu pa gaisu.<br /><br />šūpinu sāpes<br />ko vienaldzība lāpa<br />viss ir krītošs<br />gaistošs un esošs.