|
Apr. 16th, 2010|12:19 am |
es laikam nekad nemainīšos.
Atkal būtība notikumā identiska miljons iepriekš notikušajam.
Es ienīstu un mīlu vīriešus vienlaicīgi. un reti, esmu piefiksējusi ka daudz retāk es domāju par ko citu.
Vienmēr prātā es gremoju kāda vīrieša tēlu, vārdus, pieskārienus. Pārmērīgi sāku viņu idealizēt, aplīmēju ar tonnām sev vajadzīgu īpašību, kādu laiciņu laimīgi dzīvojos skaistā pasaku pasaulītē, reizēm pat aizmirstot īstenības viņu, bet ilgi tas neturpinās. Realitāte klusē tieši tik ilgi, līdz esmu aizsniegusi skaistāko un patīkamāko sapņu virsotnes, lai tad ar tādu spēcīgu tiešamības izelpu izjauktu mana iztēlotā līdzsvara pozu un nespējot vairs nostāvēt šajā smailē, kura nekad nav eksistējusi, krītu kaut kur, pati īsti nesaprotot kur. Smeldzes bezdibenī.
Es alkstu pielūgsmi, mīlestību, bet pārāk skaidri zinu ka neesmu to pelnījusi un reizēm apzināti, reizēm neapzināti izvairos no tiem, kuri vēlas man to sniegt.
Neiesaku nevienam sabojāt savu dzīvi ar mani. Ne jau tādēļ, ka es sevi pārāk maz mīlētu vai uzskatītu par necienīgu, bet tieši pretēji.
Man nepatīk pašas attiecības kā tādas. Tādēļ es vienmēr esmu viena, pat tad kad esmu ar kādu kopā.
vīrieši ir galvenais, vienlaikus nejēdzīgākais, nevajadzīgākais manas dzīves veidotājs. |
|