| |
[Apr. 17th, 2010|07:47 pm] |
ja vien es zinātu kā iesākt sarunu,ja vien es zinātu kā tev pateikt ko domāju, ko jūtu, ko vēlos, par ko sapņoju..bet man ir tik ļoti bail, tik ļoti...
tāds smeldzīgi aptverošs ietvars, režģis apjozis mani tik ciešām saitēm. bezpalīdzīgi maldos sajūtu un domu agonijās. es nezinu vai vispār ir vērts un vai vajag turpināt komunicēt. tik pretrunīgos bezdibeņos ļauju sevi karināt...tevis bij tik daudz un necik.
tu biji tik tuvu un tik tālu. tik daudz ko jutu un nejutu vēl vairāk.
biju domājusi ka būs viegli to visu pārtraukt, skandināju bezgalīgo-man vienalga,vienalga,vienalga..
cerībā ka laiks to visu iztvaicēs, bet maldījos,arvien vairāk tavs tēls mani vajā un neļauj mierīgi elpot, tu esi kaut kādā ziņā pārņēmis mani ar to savu neko. ar savām primitīvi smalkajām paviršības avantūrām..
es slīkstu sapņos par tevi. tik ļoti es to nevēlos. tik ļoti tu esi.
lūdzu ej prom. |
|
|