Sirds sāpes – stāt, tās ir tik asas un nebeidz sūrstēt, liek cerēt un pat mirt. Mirt gabaliņam no mūsu pasaules, no sapņu dvēseles. Sirdī mēs turam daudzas lietas, un tikai pašu īpašo savienojam ar prātu, bet tad kāds izbradā šo loloto dārgumu, un tu jūties, kā izmests, kā tev pamatu būtu iztūmuši no kāju apakšas. Dīvaini, paiet dienas, un mēs atkal varam celties, jo dvēsele atrod spēku piedot, aizmirst, pat izsvītrot. Cik bieži mēs piedodam to, ko citā situācijā nebūtu piedevuši, un viss tikai mīlestības dēļ. Kāpēc? Kas notiek mūsu sirdī un galvā? Itkā piedodam, ejam pāri, dzīvojam, bet ja pārdomā to, kas ir noticis sirds sāp, un iespējams vēl stiprāk nekā pirmīt. Iespējams, kad bērnībā mācijies skolā, savu nepilnību, jeb paša sākotnējās uzvedības pēc tevi vienaudži ir sākuši apcelt. Šīs sirds sāpes krājās un krājās. Līdz mirklim kad pret tādām kļūsti imūns. Tu vairs nepielaid savai sirdij klāt nevienu dzīvu dvēseli, jo jau zini cik ļoti tev tas sāpēs, nemaz nedomājot par to, ka iespējams nemaz arī nesāpēs.