| Date: | 2011-12-13 17:26 |
| Subject: | vai ne :D |
| Security: | Public |
http://mgjmp.com/inv/27hpiqdc6fvhputf
post a comment
| Date: | 2011-09-06 21:00 |
| Subject: | Love hurts... |
| Security: | Public |
| Mood: |  cold | | Music: | Hurts - wonderful life |
Sirds sāpes – stāt, tās ir tik asas un nebeidz sūrstēt, liek cerēt un pat mirt. Mirt gabaliņam no mūsu pasaules, no sapņu dvēseles. Sirdī mēs turam daudzas lietas, un tikai pašu īpašo savienojam ar prātu, bet tad kāds izbradā šo loloto dārgumu, un tu jūties, kā izmests, kā tev pamatu būtu iztūmuši no kāju apakšas. Dīvaini, paiet dienas, un mēs atkal varam celties, jo dvēsele atrod spēku piedot, aizmirst, pat izsvītrot. Cik bieži mēs piedodam to, ko citā situācijā nebūtu piedevuši, un viss tikai mīlestības dēļ. Kāpēc? Kas notiek mūsu sirdī un galvā? Itkā piedodam, ejam pāri, dzīvojam, bet ja pārdomā to, kas ir noticis sirds sāp, un iespējams vēl stiprāk nekā pirmīt. Iespējams, kad bērnībā mācijies skolā, savu nepilnību, jeb paša sākotnējās uzvedības pēc tevi vienaudži ir sākuši apcelt. Šīs sirds sāpes krājās un krājās. Līdz mirklim kad pret tādām kļūsti imūns. Tu vairs nepielaid savai sirdij klāt nevienu dzīvu dvēseli, jo jau zini cik ļoti tev tas sāpēs, nemaz nedomājot par to, ka iespējams nemaz arī nesāpēs.
3 comments | post a comment
| Date: | 2011-09-06 20:54 |
| Subject: | Sāpes... |
| Security: | Public |
| Mood: |  calm | | Music: | LBV - ļubovj bez graņic |
Sāp, ko nozīmē šis vārds? Vai tikai tad, kad sagriežmies? Cik daudz ir sāpju veidu? Morālas, fiziskas? Cik bieži mums sāp tāpēc, ka sagriežamies vai nokrītam? Un cik bieži mums sāp, jo kāds mums dara pāri vai arī pārdzīvojam un uztraucamies par mums mīļiem cilvēkiem? Bērnībā mēs nedomājām par ļoti sarežģītām lietām un morāli, mūs varēja sāpināt tikai kāds draugs apsaukājoties, bet mēs kritām un cēlāmies, nobružāti ceļi bija mūsu ikdiena. Augot mēs mācāmies turēt līdzvaru līdz ar to nobružāti ceļi vairs nav mūsu problēma. Mums sāk sāpēc sirds, galva, dvēsele un kaklā ir tāds kā kamols, kad dzirdam ka mums mīļam cilvēkam ir slikti vai kaut kas ir noticis. Un gribās palīdzēt, bet nezini kā, un sāc domāt, un varbūt kļūdies, bet tas nekas. Galvenais ir, ka mēģini palīdzēt, varbūt nekas nemainīsies, bet tev būs vieglāk, un tai mazajai, sāpinātajai dvēselītei arī ir labāk, jo zina, ka viņai esi tu, un ka viņa nav viena. Un cik reizes ir tā? Cik reizes redzamas izejas nav, bet mēs tās atrodam? Un tas viss pateicoties tiem cilvēkiem, kuriem ir tas kamols kaklā, kad mums ir problēmas, jo mēs negribam sāpināt viņus un kuļamies, un kāpjam pāri šīm problēmām, un turpinam dzīvot un būt laimīgi. Protams, ir iespējams, ka varēja būt savādāk, bet ir labi tā, kā ir.
post a comment
|
|
|
|
|
