13. Novembris 2007

• 13.11.07 08:53
• Ir tik labi pamosties un nejust tās ārprātīgās galvas sāpes.
  
  Vēl vienu dienu man esot draugs, nezinu, kas būs vakarā vai rīt. Pie manis ir viņa mobilais telefons, pie viņa mana sirds. Žēl, ka apmainīties tā vienkārši ar to vienu nevar.
• 0 rakstair doma

• punkts.
• 13.11.07 23:17
• Visas attiecības ar kaut ko beidzas- vienam ar šķiršanos, citam ar kāzām. Manējās ar to pirmo.
  Viss jau laikam ir izraudāts. Sēžu tāda nekāda. Iekšā tukšums. Gribas būt riebīgai, gribas izmantot citus.
  
  Jau aicina uz kino, biju uz teātri tik tikko. Nu ir jau skaisti, ka kādam mani vajag. Tik žēl, ka man viņus vēl īpaši negribas. Galu galā tie randiņi jau man pāri neko nenodarīs.
  
  Tik gribas, lai tas viss tā skaisti būtu beidzies. A varbūt labāk, ka tā citādi.
  
  Sirds sāp, bet akmens seja. Kaut kāds ļaunums iekšā liekas, ka ieperinājies.
  
  
  Laiks atkal atgriezties pie savām spēlītēm ar viņiem visiem. Viss labais no manis pirms tam tika vienam, tagad vairs nevienam.
• 2 rakstair doma

• 13.11.07 23:22
• Tāda sajūta, ka līdz ar viņu aizgāja arī puse no manas sirds. Palika vien tāda sagrauzta, izrobota. Tagad tikai laiks.
• 0 rakstair doma