12. Jūlijs 2007

• 12.7.07 09:00
• Uznācis kārtējais dzīves apnikums. Kaut arī viss ir labi. Pēc 3 dienām Somija, mīļotais vakar paziņo, ka ir atradis dzīvokli un grib, lai dzīvoju ar viņu, darbā arī tā kā normāli. Bet uz visu tāds pesimisms. Slinkums braukt tagad tās biļetes pirkt, slinkums taisīties, slinkums vispār pat paēst iet.
  
  Jo vairāk naudas, jo ātrāk tā man aiziet tālēs zilajās.
• 0 rakstair doma

• Ceturtdiena
• 12.7.07 22:22
• Tad, kad baigi vajadzētu, tad nav tā kā gribētos. Laiks pārāk vēss un apavi nav tie īstie. Nezvana, tas, kam vajdzētu, zvana tikai tie, kam kaut ko no manis vajag. Tik viens gaidīts zvans bija- tiku pie jauna darba, varbūt jauna vide, kolektīvs un vieta atnesīs man optimismu.
  
  Brīžiem beidz nost tas tramvaju pārpildījums. Tajā brīdī, kad atkal kāds it kā nejauši uzgrūžas virsū, gribas būt jebkur tikai ne tramvajā, kur logi visi aizvērti, bet kad mēģināsi kādu atvērt, veca tante sāks kliegt, ka caurvēju taisot.
  
  Man sāp tas gudrības zobs, nu labi zoba vairs nav tur, bet tāpat sāp. Aizeju gulēt un sāp, pamostos no tā, ka atkal sāp.
  
  Bet visvairāk tracina tas, ka esmu atkal mājās nevis tur, kur vajag man būt un kur būtu mana vieta. Nu tak, vēl var man pazvanīt un likt kratīties uz otru Rīgas galu.
• 0 rakstair doma