4. Aprīlis 2006

• 4.4.06 22:43
• Uzrakstīt tomēr vajag, gribas izlikt to visu, kas iekšā.
  Man laika ceļā atkal un atkal gadās neīstie cilvēki. Bet varbūt tie neīstie ir man domātie? Kas tā par lietu, ka sirsniņā paliek tikai tie riebīgie, kas dara pāri. Tik daudz foršu puiku apkārt, bet es nespēju būt ar viņiem, lai arī, cik skaisti tas bildēs varētu izskatīties. Es nemāku dzīvot bez tā, ka man kaut ko riebīgu izdara, bet tik ļoti gribētos.
  
  Es gribu, lai ir tā, kā man gribās! Gribās tikai to manai sirdij lielisko, gribās iet un sadoties rokās, gribās naktī nevis gulēt, bet runāties līdz rītausmai un tad viņam uz pleca aizmigt. Gribās iet uz zoodārzu svētdienas rītā un spēlēt paslēpes pie jūras vakarā. Bet to visu tikai ar Viņu, citi tur neder, lai arī cik ļoti esmu mēģinājusi, lai derētu.
  
  Pārāk sapņaini ne? Es tikai tā rakstu, zinu, ka dzīvē tā nemēdz parasti būt. Man tik ļoti dažbrīd gribas izrunāties, tā no sirds, nevis garām skrienot. Nevajag teikt, ka man galvā pavasaris, tā nav! Raudāt gribas!
  
  Varbūt tomēr labāk pievērsties mašīnām nevis vīriešiem?
• 6 rakstair doma