Pēķšņi sapratu, ka gribu nopietnas attiecības ar cilvēku, kam es būtu gatava atdot sevi visu. Dalīties pilnīgi visā un dāvāt savu mīlestību, to pašu saņemot pretī. Vienmēr satikties ar smaidu un ar smaidu arī atvadīties. Skumt, ja neesam redzējušies dienu, censties, lai viss izdodas. Just līdzi un censties palīdzēt. Bet nu arī, lai paliek daļa savas brīvības. Draudzeņu un senu draugu tusiņi. Mazliet nevainīgas greizsirdības, bet tomēr no abām pusēm pilnīga uzticība. Vai tā mēdz būt?
Kādi ir plusi un kādas, tavuprāt, sliktās puses nopietnām, ilgām attiecībām?