Sāku nesaprast pati sevi.
Man iepatikās uz laiku izslēgt telefonu un būt nesasniedzamai.
Tiešām šodien sajutos labi pēc ilgiem laikiem. Pa dienu ar mammuci & tēti pa veikaliem izbraukājos, izsmējāmies! Tad uz centru aizbraucu. Sākumā domāju kaut kur pa nakti aiziet patusēt, bet nospriedu, ka labāk pavadīšu nakti mājiņās. Vakara noslēgumā centrā sanāca parunāt ar vienu cilvēku ( tiešām man ir patiesa cieņa pret to cilvēku & vienmēr esmu apbrīnojusi viņu). Nonācām pie secinājuma, ka nevienam nedrīkst pilnībā izkratīt visu savu sirsniņu. Bet ja arī man kādreiz būs tāda nepieciešamība, tad noteikti iešu tikai pie tā cilvēka, jo viņš teica, ka nevienam nekad neko nestāsta, ja apsola..Es viņam ticu! Sapratu arī to, ka man ex vairs nava vajadzīgs. Kaut arī man teica, ka es viņam esot bijusi labāka nekā viņa tagadējā draudzene. Vakar bija man ilga saruna ar ex pa telefonu & viņš vairs nav tāds kā es viņu iepazinu. Tagad viņam ir uz daudz ko palicis vienalga & viņš lēnām grimst... Un... lai kā arī negribētos atzīt, man nedaudz sāk parādīties simpātijas pret vienu cilvēku, kaut arī ļoti cenšos tās apslāpēt, jo man nav nekādu cerību un negribu atkal sevi sāpināt sabojājot labas attiecības ar jauku cilvēciņu.
candy tu man patiešām pašlaik esi tuvākais cilvēciņš. Paldies tev par to!