urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri divi_litri divi_litri verneramalviiine@inbox.lv divi_litri 2016-12-02T19:54:30Z 2016-12-02T19:54:30Z urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:6223 2016-12-02T21:33:00 2016-12-02T21:33:00 2016-12-02T19:54:30Z 2016-12-02T19:54:30Z mīļo, tilpum.<br />sarunāsim tā, ka vairs nekad netiksimies. tev man jāapsola vairs nevilināt no naktslokāla ledusskapja zemākā plaukta ar savu auksto, glīto vaigu un pieņemamo cenu. tie ir negodīgi paņēmieni, draudziņ. tu taču zini, ka tādos brīžos esmu pārāk valšķīga un pieņemu sliktus lēmumus. tāpat arī pēdējo reizi, kad tikāmies, tu mani sagrābi aiz rokas un nekaunīgi nāci līdzi uz mājām, pats labi zinādams, ka es tev nespēšu atteikt. un tā bija. tu bezkaunīgi ieņēmi manas miesas un sāki diktēt noteikumus, smiedamies par mani. tā nav labi, manipulator. vai zini, cik slikti es jūtos pēc tam? cenšos paslēpties zem segas, bet nevaru. jo tu manas lūpas esi skāris, un tas zīmogs nav tik viegli izdzēšams.<br /><br />lūdzu, izbeigsim.<br /><br />m. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:5861 2013-09-13T12:22:00 2013-09-13T12:22:00 2013-09-13T12:23:18Z 2013-09-13T12:23:18Z Naktī pie gultas<br />Klusām un cēli<br />Lavījās dažādi<br />Sapņu tēli<br />Skūpstīja pieri<br />Glāstīja kvēli<br />Jutu, tie miesīgi<br />Divlitra dēli<br />Saule aust, sveicu<br />rītu es vēlu<br />Sausa kā vobla<br />Kalst mana mēle<br />Acis uz istabu<br />Pametu žēli<br />Bija tie viņi <br />Jeb māņi un meli?<br /><br />==<br />Hujs viņu zina. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:5463 2013-04-04T23:23:00 2013-04-04T23:23:00 2013-04-04T20:37:11Z 2013-04-04T20:37:11Z Kad izkāpusi no piecpadsmitā secini, ka Ķengaraga nočņikā ir pasaulē principiālākā pārdevēja, par tukšajām rokām, jaunkundz, neraizējies! Seko komunisma krāsas margām, tās ved pie viltīga bundulīša, kura apakšā kā sudrabs mirdz silts dvēseles ezeriņš. To apspīd apelsīnu šķēļu saules. Lai reibst, un nebēdā - ja uznāks izsalkums, topošais mašīnists pagatavos tev kartupeļus ar krējumu un desu. Jo tu esi meitene un viņam patīk tavs mētelis. No rīta tu uzliksi dziesmu "Vilcieni", bet tikai kartupeļu dēļ. <br /><br />Un kamēr tu tā ar sirsnīgu prātu mielojies, Aspazija dzīs pēdas Rainim, kurš ap to laiku būs nonācis gana tālu, taču atgriezīsies viņi abi. Ir vērtības. <br /><br />Celiet plastmasu, nesiet un veliet to uz saviem dzīvokļiem un virtuvēm! Šodien par Andreju T. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:5154 2013-04-01T14:13:00 2013-04-01T14:13:00 2013-04-01T11:13:42Z 2013-04-01T11:13:42Z <b>DIVLITRIS ATGĀDINA: Dionīss NAV mecenāts! Par Jūsu izklaidēm viņš prasa atlīdzību. Ja to nesniegsiet labprātīgi, tā tiks atsavināta piespiedu kārtā. Dionīss nesmādēs neko, sākot no Jūsu telefonu vāciņiem un tabakas krikumiem, kuri vieglprātīgi un pēkšņi sāks krist zemē, gluži tāpat kā pašos nepiemērotākajos brīžos no domu apcirkņiem laukā birs nesakarīgas un pastulbas frāzes, beidzot ar naudu un, iespējams, visdārgāko, kas Jums varētu sniegt jebkādu nojausmu par noritējušo Bakhanāliju jēgu un atrisinājumu - Jūsu atmiņām.</b> urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:4956 2013-03-30T12:29:00 2013-03-30T12:29:00 2013-03-30T10:50:50Z 2013-03-30T10:50:50Z Pavasaris ir laiks, kad ar vieglu žļurkstoņu aizvien biežāk pilsoņu rokās sāk plaukt saldās dziras. Ziemās ļautiņi, aukstuma iebiedēti, kļūst par aktieriem un māna sevi, kliedēdami vientulību dārgās iestādēs (protams, varoņu netrūkst). Visiem zināmā īstenība gan ir tāda, ka turpat kopā ar cigarešu dūmiem gaisā virmo arī kolektīvas alkas pēc liela, trekna un sulīga malka, tās ir slāpes, ko remdēt uz balkoniem, vārtrūmēs un krastmalās. Daba mums šodien dur mugurā sevišķi skarbu dunci. Aiz loga aizvirpuļo sniegpārslu kolonija. Kādai dāmai aizlūst sirds un aizmiglojas skats. Tā arī ilgojas. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:4532 2013-02-22T20:21:00 2013-02-22T20:21:00 2013-02-22T19:17:07Z 2013-02-22T19:17:07Z <b>No rīta viņa mostas sāpošu galvu. Mēle atgādina smagu auduma gabalu, bet rīkle šķiet sausāka par attālākajiem dzimtās Grieķijas kalniem. Vaigi viņai karst, bet krokotais audums, kas neveikli klāj viņas augumu, līp klāt piesvīdušajai miesai. Uz sekundes simtdaļu viņa pavērš acis rīta saulē, bet tad nepatikā tās aizžmiedz ciet. Tomēr pagulēt vairs nav iespējams. Tad viņa sajūt kādu plaukstu raustām viņu aiz pleca. Bet viņa neceļas, tāpēc tās pašas rokas satver viņu aiz padusēm un rauj augšup. Sejā ielīst auksta ūdens šalts, un viņa nesaprot, vai tā ir patīkami veldzējoša vai griezīgi derdzīga. Pamazām viņa atgūstas, līdz pamana savas sarkanā masā ķepošās plaukstas. "Pie Zeva, tu vispār tobrīd jel ko apjēdzi? Cik ilgi mēs teicām, ka tas nav nekāds lauva, bet tu tikai lepni dižojies.. Rausti viņa mirušo galvu uz visām pusēm...Medniece atradusies bļe... Savu miesīgu dēlu! Zin' kādi sūdi tagad būs?"<br>Agave apjūk it kā teiktais attiektos uz kādu citu, ne viņu, bet tad atmiņas gāžas viņas prātā kā vakardienas vīns no krūkas un viņa atminas visu - gan trakulīgās dejas, gan čūskas, gan bravūru. Un lauvu, kura sēdēja egles galā un viņas novēroja. Beigās tomēr ne lauva, bet Pentejs. Viņas dārgais Pentejs.<br><br> "Fak, Dionīs, tas č i s t a  bija nepieciešams?" viņa dusmās pie sevis nospriež, bet, netīrās cirtas atglauzdama, nosaka: "mhrmhņm, ballīte cauri.."</b><br><br><img src="http://entheology.com/wp-content/uploads/dionysus-maenads-wine.jpg" height="285" width="483"><br><br><b>Lasāmviela: Eiripīds "Bakhantes"</b><br> urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:4239 2013-02-08T18:52:00 2013-02-08T18:52:00 2013-02-08T17:15:50Z 2013-02-08T17:15:50Z Kādā klusā un pustukšā stacijā<div>Šššššš un uzputo divlitru draugs</div><div>Kautrs pāris un Maximas akcija.</div><div>Pirmie tvaikoņi drīzumā kauks.</div><div><br></div><div>Lēnām ver acis proletariāts vaļā</div><div>Bruģi skrāpējam pirmo sētnieku dzird</div><div>Pohu glābiņu cenšas rast pērnajā gaļā</div><div>Naktī divlitra sildīta jaunekļa sirds.</div><div><br></div><div>Pamest mīļāko nosvīdis ierēdnis skrej</div><div>Tikmēr stacijā Olga uz riņķi dzied vienu: </div><div><i>Ikreiz, kad tu man blakus lej,</div><div>Ir svētku diena</i></div><div><br></div><div><img src="http://www.educolor.it/stalin-e-lenin-t7239.jpg"></div> urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:3955 2013-02-02T00:07:00 2013-02-02T00:07:00 2013-02-01T22:23:00Z 2013-02-01T22:23:00Z Kad pirkumu groziņā šodien<br />Negrozās divucis<br />Bet stikls vai arī bundža- <br />Ja šodien jebkas cits,<br />Es jūtos kā Jūda, kā Hitlers,<br />Kā kolaboracionists.<br /><br />======<br /><br />Nedusmojiet uz pasauli, jo Divlitra rokas ir siltas, bet acis - spožas un aicinošas. Lai uzvar draudzība, dodieties plašumos roku rokā un jums pavērsies Kosmoss un Vispasaules spektrs. Jūs spiedīsit roku V. I. Ļeņinam dzeltenu tapešu fonā, un uz galda šķelmīgs gulēs viens zaļš un marinēts gurķis. Pēc tam jūs aizlidināsities līdz Vegasai pie Dr. Hantera Tompsona. Dārgais Draugs jums piekraus pilnu šķīvi ar kūpošiem pelmeņiem un krējums būs biezs kā septembra migla. Labsajūtā aizvēris acis, jūs tās atvērsiet kādā kupejā. Aiz loga jās balti zirgi un nerātni velosipēdisti dzīs pēdas mežģīņotām jaunkundzēm, kuras groziņos nesīs pa 6 sārtiem āboliem un piena pudelei katra. Jūs izlieksities pa logu uzsmēķēt sava mūža labāko cigareti, kad pamanīsiet dzimtās pilsētas tirgus aprises, kas sliesies oranžās debesīs kā lauku dāmu krūtis. Dārgais Divlitra Draugs jums pasniegs mēteli, uzvilks galvā mici, sakārtos apkakli un aproces, un jūs abi kā divi švīti-pasaules valdnieki soļosiet pa Rīgas bruģi. Kādā dzīvoklī jūs sveicinās Eriks Ādamsons, vienlaikus šķirstīdams kaut ko, kas, viņa paša vārdiem, esot fragmenti no Fransuā Rablē izcilākā veikuma, bet gramofonā dudinās trompetes.<br /><br />Jums dvēselē paliks tik silti, ka nedusmosieties, no rīta attopoties, ka Dārgais Draugs aizgājis projām jūsu tumšbrūnajā mētelī. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:3663 2013-02-01T19:27:00 2013-02-01T19:27:00 2013-02-01T17:49:39Z 2013-02-01T17:49:39Z <img src="http://oi49.tinypic.com/10qwcuh.jpg"><div><br></div><div><div></div><a name="cutid1"></a> Grīntāls reizes trīs atvadīdamies pavicināja ar cepuri, aplika tad roku ap Kārlēna kaklu un palika tā nekustēdamies stāvam. Arī Dalda, drusku noliecies uz priekšu stāvēja kā sastindzis.Laivā sasēdušo skati, atvadu un sāpju mākti, vairs nespēja lūkoties ārā palikušo acīs. Jans un Birkenbaums rūgtuma pilni raudzījās akmens pelēkajā horizontā, nodilušajām piedurknēm nemanāmi susinādami savus plakstus. </div><div>Te pēkšņi kāds no laiviniekiem skaļu izsaucienu izvilka laukā pie kājām gulošu lina tarbu un drudžainām kustībām nogādāja to nolemtās trijotnes trīcošajās rokās. Kārlēns izbrīnā ieplēta savas asaru pilnās bērna acis, kamēr Dalda raudzīja vilkt laukā svešinieka dāvājumu. Grīntāla sejā nepakustējās ne vaibsts. Ja reiz esam šeit uz mūžiem, tad nekas mūsu stāvokli uzlabot nespēs – tā viņš pie sevis domāja. Ak, kā viņš kļūdījās!</div><div>Viens mirklis, un Daldas sejā atplauka smaids. Tajā pēkšņi bija saskatāma visa viņa jaunība. Katra nakts, nogulēta siena kaudzē, kas tolaik vairāk atgādinājusi dūnu mākonīti, ne klētsaugšu. Katra zilacainā jaunkundze un katrs dzidrais vakars pie ezera. Pār Daldas gadu savagotajiem vaigiem noritēja trīs lielas asaras. Arī Grīntāls piesteidzās apbrīnot viņa plaukstās gulošo laimi. Kā jaundzimušo aplūkodami, visi trīs nenovērsa ne skatu no spožās dāvanas. Vienīgi Kārlēns vēl patiesībā neapjauta, kāda laime mirdz viņa jauneklīgajās acīs. </div><div>Tikmēr laiva jau bija paspējusi atvirzīties nostāk no ledus gabala, kad Zaļga pamanīja uz tā notiekošo. Tad arī Birkenbaums un pārējie. Viņi nespēja noticēt, ka tas, kas visu šo laiku tika uzskatīts par viņu vienīgo dzīves glābiņu, patiesībā izrādīsies iekāpšana tieši peklē, jo visas viņu alkas, cerības un sapņi nu atradās t u r – vietā, par kuras pamešanu domas tik drudžaini bija kavējušās ik brīdi. Sākās kņada un  grūstīšanās. </div><div>Bez vīriešu izmisīgajiem kliedzieniem pa vidam nojaušamas bija vien dažas elsas. ”Ak Kungs, divi litri...Divi!” saklausāma bija vien kāda nopūta, bet arī to ātri vien apslāpēja cīniņa troksnis un mudžēšana.  </div><div>Laiviniekiem ar spēku nācās vīriešus noturēt laivā, un darbs nebija no vieglajiem, jo tie atpakaļ centās nokļūt visiem līdzekļiem, lai arī viņu arsenālā vairāk par pāri sacietējušu dūru un elkoņu īsti nebija. Pēc nelielā cīniņa laiva visbeidzot tomēr attālinājās no aukstās masas pavisam un mesties ledus stindzinošajā dzelmē drosmes tomēr nebija nevienam. Lēniem grūdieniem tā virzījās pa tumšajiem ūdeņiem, līdz beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bija redzams kā mazs, iepelēks punkts.</div><div>Un tad arī tas bij nozudis.  <div></div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:3363 2013-01-20T15:31:00 2013-01-20T15:31:00 2013-01-20T13:49:32Z 2013-01-20T13:49:32Z Kaspars un Andža strādā vienā tipogrāfijā, darba laikā katrs savā stūrī, bet rituālās pīppauzes netiek aizmirstas nekad. Interesanti, ka neviens cits no kolēģiem šiem pievienoties pat nemēģina - draudzība ir sena un tāds no malas pienācējs tāpāt nespēj iespiest pat vārdu viņu dīvainajās, pašiem vien saprotamajās sarunās un jokos. Parasti tiek apspriestas sievietes, mazliet politikas, jaunākie grāvēji un tamlīdzīgi, taču reiz kādā dienā, šķietami analogā visām citām darbdienām, Andža kļūst nopietns savos piedzīvojumos:<br /><br />-Klau, ēēē, kā ir ar tevi un noslēpumiem?<br />-Pagg, ko? Kādus sūdus atkal savārīji?<br />-Nu, nē.. jāa, nu kā vienmēr, bet ne par to šoreiz. Kaut kas baigi sakāms, bet tur mute jātur līdz kapa malai, ja ne ilgāk.<br />-Eu, nu, viss, vienreiz pateici, tad jau mierā nelikšos.. Un savus solījumus turu, zini taču.<br />-Khhh, labi.<br /><br />---<br />Sarkana mašīna iegriežas meža līkumā.<br /> <br />-Noliec tur, tālāk tāpat jāiet kājām<br /><br />Zem soļiem krakšķ zari un gaiss ir dzestrs. Lai gan uzņēmies noslēpumu, Kaspars slēpa, ka līdz pat šim mirklim palicis tam neticīgs. Nu nevar pastāvēt mūsu galaktikā kas tik krāšņs un grandiozs. Tad jau daudz vienkāršāk ir izskaidrot Gizas piramīdas vai tos gigantiskos zīmējumus laukos. Salīdzinājumam ar to, kas apsolīts, tie kļūst par tādu praktisku cilvēces niekošanos. Bet Andžas seja visu ceļa laiku ir bijusi nemainīga, un, zinot savu biedru tik labi, Kaspars uz beigām sāk apjaust, ka tas ir n o p i e t n i. <br /><br />Andža iet pa priekšu. Kaspars vairrākkārt ir braucis garām šai vietai, bet nekad nav piestājis, kur nu vēl gājis dziļāk, tādēļ bez jautājumiem (patiesībā no puišu puses netiek izdvesta ne skaņa, varbūt kāda replika, kas nesagaida atbildi un izkūp) iet drauga pēdās 20 bažīgas minūtes, kas aizved līdz nelielam klajumam. <br /><br />- Tā labi, viss, tur, aiz tās egles. Es neuzdrīkstējos pieskarties vai, diespas, pacelt.<br /><br />Un tā vienā pēcpusdienā Kaspara universs ir apgriezts kājām gaisā. Izvandīts līdz pēdējam. Viss, kas jebkad šķitis svarīgs (tādas allažīgas vērtības kā skaistas meitenes, ikdienišķais smēķis un vakara aliņš, taisnību sakot) nu noreducētas līdz atoma necilajiem izmēriem. <br /><br />-Kkkkkkkā?<br />-Jā, es zinu. Pirms šīs ēras zinājām tikai bundžu un stiklu. Bet šis.. Gluži ģeniāli. Kad pirmoreiz atklāju, zaudēju valodu uz pāris minūtēm. Nezinu, kura civilizācija, kādi labvēļi un ārpus šīs zemes esoši spēki to te ir atstājuši, bet tā varenība, kas dvako, jūti? Ārprāts. Visu nakti izrakņāju internetu - ne vārda par tādu tilpumu, par tādu drosmi. <br /><br />Tā nu tie divi tēli stāv, virs galvām spilgta pacēlusies saule un viņi elpo straujāk nekā parasti. Priekšā graciozāk par jebkuru grieķu statuju izslējusies varenā pudele. Apbrīnas pilna pusstunda. <br /><br />-Nu, a paga, ko tagad? <br />-Tāpēc jau uzticēju tikai tev un divu domu jau īsti vairs nav. Kā dalījos noslēpumā, tā tagad dalīšos arī šajā. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:3282 2013-01-06T18:51:00 2013-01-06T18:51:00 2013-01-06T16:53:28Z 2013-01-06T16:53:28Z tu negaršo pārāk labi<br />bet šonakt mēs būsim tik abi<br />jo diena visnotaļ īpaša<br />ir, divuci, šodien Tev akcija<br /><br /><br />-----------------<br /><br />Maximā cubai akcija šodien.<br />Kas par dienu<br />Kur esmu<br />šodien? urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:2975 2012-12-07T20:32:00 2012-12-07T20:32:00 2012-12-07T18:56:53Z 2012-12-07T18:56:53Z Uz ielām vien es un daži rūtainie tēli<br />Man galvā divlitru panti skan cēli<br />Te pēkšņi, kā zinādama, pretī nāk raiti<br />Lūdziet Jēzu Kristu!- izskan skaļi un skaidri.<br /><br />Ausis sadzird šo vēsti un jūtu caur miesām<br />Dāma zina par domām manām tik ciešām<br />Viņa aizsoļo aši, bet apmainās skati<br />Nu divlitru dzejā svētā gūstīta pati<br /><br />Mājās kristiete aiziet, galdu bībele rotā<br />Lūdz vīrs pusdienas, taču nabadze mokās<br />Rīmes pēc rīmes, ne vairs darbi tai sokas<br />Sviedriem līstot viņa padodas, jo kas<br />Vienreiz sastapies, mūžam divlitra rokās.<br /><br />Dienas nomainās, atkal es minu šīs takas<br />Mazliet vaļīgāk prātu tver divlitra važas<br />Nejaušs skats un redzu kur manītu ģīmi<br />Dzirdu kristieti bubinām divlitra rīmēs<br /><br />Dzēsuši panti ir skatienu spožo<br />Kalsnās rokas nu Maximas plastmasa grožo<br />Baigām ķīlnieka acīm veras tā manī<br />Bez maizes maisiņu krāšņo divlitris arī urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:2431 2012-12-01T20:18:00 2012-12-01T20:18:00 2012-12-01T18:18:36Z 2012-12-01T18:18:36Z Vēderā ieplūda<br />Divi litri<br />Dvēseles vagīna<br />Palika mitra urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:1853 2012-11-21T23:18:00 2012-11-21T23:18:00 2012-11-21T21:18:46Z 2012-11-21T21:18:46Z Sākums, kā jau vienmēr, bija skaists un pilnīgs. Vienkāršā dzimtsarakstu nodaļā viņa skatījās jaunajam dzīvesbiedram acīs, tie bikli teica jāvārdus. Abi balti, bez grēka tā Kunga priekšā, bez nodevības. Un tomēr. Ziniet, ir tie spēki, tie neizskaidrojamie dzinuļi, kas niez kā pērno dienu krevele. Viņa juta, viņa nepretojās. Jau kopš pirmās tikšanās reizes, kas starp citu pienāca vien pāris dienas pēc gredzenu mīšanas un pirmās nakts, viņa iedegās, nē, viņa spilgti liesmoja, orgasms pēc orgasma, ar katru reizi arvien piesātinātāks, aizvien attālāks no visa zināmā un racionālā. Sākums, protams, bija mazliet mulsinošs, pat varētu apgalvot- biedējošs. "Bet kā, esmu taču kārtīga sieviete, darba cilvēks, es nezinu, vai spēšu.. Un ko cilvēki par mani teiks, ja tas nāks gaismā? Kādas lamas man nāksies uzklausīt?", viņa sāpīgi pārdomāja kādā no kaismajām naktīm. Taču lūpas atkal sakļāvās, asinis sāka riņķot aizvien karstāk un karstāk. Viena nakts pēc otras, nedēļu pēc nedēļas. Vīrs sākumā izlikās nenojaušam, ne mazums, sievietes šodien izvēlīgas un viņš jau nu nav gluži Marlons Brando. Bet tomēr. Māte sāk interesēties, arī kaimiņi padzirdējuši nejaukas baumas. Jāizseko. Man jāskata viņas grēks vaigā, aci pret aci. Nakts ir dzestra, uz rokām uzmetas zosāda, bet tas tikpat labi varētu arī būt satraukums par patiesību, kas tūlīt dzims. Viņa klusām aizsoļo uz kādu pamestu dzīvokli, ielai nav nozīmes, tā ir neliela, uz sabrukšanas robežas, gar kājām lodā kaķi un lūdz ikdienišķo maizi, bet grēks, tas grēks, viņš savā acu priekšā jau redz saldskābo triumfu. Viņa mīlestība uzsoļo trešajā stāva, izvelk atslēgas un droši, nebilstot ne vārda, dodas dziļāk telpā. Smird pēc trauku lupatām un nemazgātas grīdas, bet mīļākā ir saposusies īpašajam gadījumam par godu. Ar pazīstamu klikšķi tiek ieslēgts čerkstošais radio. <i>J'ai bien connu le gars qui rencontra la fille. J'ai bien connu la fille qui souriait au gars</i>. Viņš drosmīgi soļo pakaļ. Viņa ierauga savu sekotāju, taču iestājas klusums. Ir skaidrs, ka šī cīņa jau no sākta gala nav bijusi vienlīdzīga, jo uz plauktiņa sveču gaismā viņu uzlūko divlitrīgais čempions. Viņš aizver durvis un aiziet. Nokauts. urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:1685 2012-11-06T15:42:00 2012-11-06T15:42:00 2012-11-06T13:43:00Z 2012-11-06T13:43:00Z Visi mani bijušie<br />Neticami līdzīgi<br />Laikam jau tāpēc<br />Ka divuči urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:1270 2012-11-05T10:30:00 2012-11-05T10:30:00 2012-11-05T08:30:40Z 2012-11-05T08:30:40Z pie stenda stāvu es un mani biedri<br />pār mūsu pierēm tek auksti sviedri<br />ak, kad nāks mūsu glābējs un glābs?<br />diena gara, mums līdz nāvei slāps<br />tad viena roka tiecas uz plauktu pusi<br />ak, priekpilnā dvēsele, Bocmanī dusi! urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:785 2012-11-02T00:11:00 2012-11-02T00:11:00 2012-11-01T22:12:13Z 2012-11-01T22:12:13Z Ja prasītu man<br />Mīļāko tilpumu<br />Es teiktu, ka<br />Divi litri<br />Bet neprasa neviens<br />Man mīļāko tilpumu<br />Jo man tie ir<br />Divi litri urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:661 2012-11-01T23:56:00 2012-11-01T23:56:00 2012-11-01T21:57:50Z 2012-11-01T21:57:50Z <img src="https://fbcdn-sphotos-e-a.akamaihd.net/hphotos-ak-ash3/56333_530491016965131_1570834087_o.jpg" height="348" width="560"><br> urn:lj:klab.lv:atom1:divi_litri:282 2012-10-17T23:57:00 2012-10-17T23:57:00 2012-10-17T20:58:19Z 2012-10-17T20:58:19Z Viņš noslauka sasvīdušo delnu savā grumbpilnajā pierē. Iztērējis pēdējos spēkus, viņš vairs nespēj un krīt ceļos putekļainajā un saplaisājušajā zemē. Smeldz ikkatrs muskulis, viņš paveras uz tukšajām debesīm un acis dedzina spožā saules gaisma. <i>Kad gan beigsies manas ciešanas? Kad nāks Atbrīvošana? </i>Un tā nāk. Ap viņu savelkas mākoņi, tie aizsedz visu, kas viņam laupījis spēku. Pār viņu nolīst tūkstošiem spirdzinošu pilienu. Viņš atkal ir dzīvs, bet debesīs kā svēts tempļa uzraksts mirdz vārdi. <i>Divi litri</i>.