divi_litri (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
divi_litri) wrote on February 22nd, 2013 at 08:21 pm
No rīta viņa mostas sāpošu galvu. Mēle atgādina smagu auduma gabalu, bet rīkle šķiet sausāka par attālākajiem dzimtās Grieķijas kalniem. Vaigi viņai karst, bet krokotais audums, kas neveikli klāj viņas augumu, līp klāt piesvīdušajai miesai. Uz sekundes simtdaļu viņa pavērš acis rīta saulē, bet tad nepatikā tās aizžmiedz ciet. Tomēr pagulēt vairs nav iespējams. Tad viņa sajūt kādu plaukstu raustām viņu aiz pleca. Bet viņa neceļas, tāpēc tās pašas rokas satver viņu aiz padusēm un rauj augšup. Sejā ielīst auksta ūdens šalts, un viņa nesaprot, vai tā ir patīkami veldzējoša vai griezīgi derdzīga. Pamazām viņa atgūstas, līdz pamana savas sarkanā masā ķepošās plaukstas. "Pie Zeva, tu vispār tobrīd jel ko apjēdzi? Cik ilgi mēs teicām, ka tas nav nekāds lauva, bet tu tikai lepni dižojies.. Rausti viņa mirušo galvu uz visām pusēm...Medniece atradusies bļe... Savu miesīgu dēlu! Zin' kādi sūdi tagad būs?"
Agave apjūk it kā teiktais attiektos uz kādu citu, ne viņu, bet tad atmiņas gāžas viņas prātā kā vakardienas vīns no krūkas un viņa atminas visu - gan trakulīgās dejas, gan čūskas, gan bravūru. Un lauvu, kura sēdēja egles galā un viņas novēroja. Beigās tomēr ne lauva, bet Pentejs. Viņas dārgais Pentejs.
"Fak, Dionīs, tas č i s t a bija nepieciešams?" viņa dusmās pie sevis nospriež, bet, netīrās cirtas atglauzdama, nosaka: "mhrmhņm, ballīte cauri.."
Lasāmviela: Eiripīds "Bakhantes"