Grīntāls reizes trīs atvadīdamies pavicināja ar cepuri, aplika tad roku ap Kārlēna kaklu un palika tā nekustēdamies stāvam. Arī Dalda, drusku noliecies uz priekšu stāvēja kā sastindzis.Laivā sasēdušo skati, atvadu un sāpju mākti, vairs nespēja lūkoties ārā palikušo acīs. Jans un Birkenbaums rūgtuma pilni raudzījās akmens pelēkajā horizontā, nodilušajām piedurknēm nemanāmi susinādami savus plakstus. 

Te pēkšņi kāds no laiviniekiem skaļu izsaucienu izvilka laukā pie kājām gulošu lina tarbu un drudžainām kustībām nogādāja to nolemtās trijotnes trīcošajās rokās. Kārlēns izbrīnā ieplēta savas asaru pilnās bērna acis, kamēr Dalda raudzīja vilkt laukā svešinieka dāvājumu. Grīntāla sejā nepakustējās ne vaibsts. Ja reiz esam šeit uz mūžiem, tad nekas mūsu stāvokli uzlabot nespēs – tā viņš pie sevis domāja. Ak, kā viņš kļūdījās!

Viens mirklis, un Daldas sejā atplauka smaids. Tajā pēkšņi bija saskatāma visa viņa jaunība. Katra nakts, nogulēta siena kaudzē, kas tolaik vairāk atgādinājusi dūnu mākonīti, ne klētsaugšu. Katra zilacainā jaunkundze un katrs dzidrais vakars pie ezera. Pār Daldas gadu savagotajiem vaigiem noritēja trīs lielas asaras. Arī Grīntāls piesteidzās apbrīnot viņa plaukstās gulošo laimi. Kā jaundzimušo aplūkodami, visi trīs nenovērsa ne skatu no spožās dāvanas. Vienīgi Kārlēns vēl patiesībā neapjauta, kāda laime mirdz viņa jauneklīgajās acīs. 

Tikmēr laiva jau bija paspējusi atvirzīties nostāk no ledus gabala, kad Zaļga pamanīja uz tā notiekošo. Tad arī Birkenbaums un pārējie. Viņi nespēja noticēt, ka tas, kas visu šo laiku tika uzskatīts par viņu vienīgo dzīves glābiņu, patiesībā izrādīsies iekāpšana tieši peklē, jo visas viņu alkas, cerības un sapņi nu atradās t u r – vietā, par kuras pamešanu domas tik drudžaini bija kavējušās ik brīdi. Sākās kņada un  grūstīšanās. 

Bez vīriešu izmisīgajiem kliedzieniem pa vidam nojaušamas bija vien dažas elsas. ”Ak Kungs, divi litri...Divi!” saklausāma bija vien kāda nopūta, bet arī to ātri vien apslāpēja cīniņa troksnis un mudžēšana.  

Laiviniekiem ar spēku nācās vīriešus noturēt laivā, un darbs nebija no vieglajiem, jo tie atpakaļ centās nokļūt visiem līdzekļiem, lai arī viņu arsenālā vairāk par pāri sacietējušu dūru un elkoņu īsti nebija. Pēc nelielā cīniņa laiva visbeidzot tomēr attālinājās no aukstās masas pavisam un mesties ledus stindzinošajā dzelmē drosmes tomēr nebija nevienam. Lēniem grūdieniem tā virzījās pa tumšajiem ūdeņiem, līdz beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bija redzams kā mazs, iepelēks punkts.

Un tad arī tas bij nozudis.