Kaspars un Andža strādā vienā tipogrāfijā, darba laikā katrs savā stūrī, bet rituālās pīppauzes netiek aizmirstas nekad. Interesanti, ka neviens cits no kolēģiem šiem pievienoties pat nemēģina - draudzība ir sena un tāds no malas pienācējs tāpāt nespēj iespiest pat vārdu viņu dīvainajās, pašiem vien saprotamajās sarunās un jokos. Parasti tiek apspriestas sievietes, mazliet politikas, jaunākie grāvēji un tamlīdzīgi, taču reiz kādā dienā, šķietami analogā visām citām darbdienām, Andža kļūst nopietns savos piedzīvojumos:

-Klau, ēēē, kā ir ar tevi un noslēpumiem?
-Pagg, ko? Kādus sūdus atkal savārīji?
-Nu, nē.. jāa, nu kā vienmēr, bet ne par to šoreiz. Kaut kas baigi sakāms, bet tur mute jātur līdz kapa malai, ja ne ilgāk.
-Eu, nu, viss, vienreiz pateici, tad jau mierā nelikšos.. Un savus solījumus turu, zini taču.
-Khhh, labi.

---
Sarkana mašīna iegriežas meža līkumā.

-Noliec tur, tālāk tāpat jāiet kājām

Zem soļiem krakšķ zari un gaiss ir dzestrs. Lai gan uzņēmies noslēpumu, Kaspars slēpa, ka līdz pat šim mirklim palicis tam neticīgs. Nu nevar pastāvēt mūsu galaktikā kas tik krāšņs un grandiozs. Tad jau daudz vienkāršāk ir izskaidrot Gizas piramīdas vai tos gigantiskos zīmējumus laukos. Salīdzinājumam ar to, kas apsolīts, tie kļūst par tādu praktisku cilvēces niekošanos. Bet Andžas seja visu ceļa laiku ir bijusi nemainīga, un, zinot savu biedru tik labi, Kaspars uz beigām sāk apjaust, ka tas ir n o p i e t n i.

Andža iet pa priekšu. Kaspars vairrākkārt ir braucis garām šai vietai, bet nekad nav piestājis, kur nu vēl gājis dziļāk, tādēļ bez jautājumiem (patiesībā no puišu puses netiek izdvesta ne skaņa, varbūt kāda replika, kas nesagaida atbildi un izkūp) iet drauga pēdās 20 bažīgas minūtes, kas aizved līdz nelielam klajumam.

- Tā labi, viss, tur, aiz tās egles. Es neuzdrīkstējos pieskarties vai, diespas, pacelt.

Un tā vienā pēcpusdienā Kaspara universs ir apgriezts kājām gaisā. Izvandīts līdz pēdējam. Viss, kas jebkad šķitis svarīgs (tādas allažīgas vērtības kā skaistas meitenes, ikdienišķais smēķis un vakara aliņš, taisnību sakot) nu noreducētas līdz atoma necilajiem izmēriem.

-Kkkkkkkā?
-Jā, es zinu. Pirms šīs ēras zinājām tikai bundžu un stiklu. Bet šis.. Gluži ģeniāli. Kad pirmoreiz atklāju, zaudēju valodu uz pāris minūtēm. Nezinu, kura civilizācija, kādi labvēļi un ārpus šīs zemes esoši spēki to te ir atstājuši, bet tā varenība, kas dvako, jūti? Ārprāts. Visu nakti izrakņāju internetu - ne vārda par tādu tilpumu, par tādu drosmi.

Tā nu tie divi tēli stāv, virs galvām spilgta pacēlusies saule un viņi elpo straujāk nekā parasti. Priekšā graciozāk par jebkuru grieķu statuju izslējusies varenā pudele. Apbrīnas pilna pusstunda.

-Nu, a paga, ko tagad?
-Tāpēc jau uzticēju tikai tev un divu domu jau īsti vairs nav. Kā dalījos noslēpumā, tā tagad dalīšos arī šajā.