Uz ielām vien es un daži rūtainie tēli
Man galvā divlitru panti skan cēli
Te pēkšņi, kā zinādama, pretī nāk raiti
Lūdziet Jēzu Kristu!- izskan skaļi un skaidri.

Ausis sadzird šo vēsti un jūtu caur miesām
Dāma zina par domām manām tik ciešām
Viņa aizsoļo aši, bet apmainās skati
Nu divlitru dzejā svētā gūstīta pati

Mājās kristiete aiziet, galdu bībele rotā
Lūdz vīrs pusdienas, taču nabadze mokās
Rīmes pēc rīmes, ne vairs darbi tai sokas
Sviedriem līstot viņa padodas, jo kas
Vienreiz sastapies, mūžam divlitra rokās.

Dienas nomainās, atkal es minu šīs takas
Mazliet vaļīgāk prātu tver divlitra važas
Nejaušs skats un redzu kur manītu ģīmi
Dzirdu kristieti bubinām divlitra rīmēs

Dzēsuši panti ir skatienu spožo
Kalsnās rokas nu Maximas plastmasa grožo
Baigām ķīlnieka acīm veras tā manī
Bez maizes maisiņu krāšņo divlitris arī