Viņš noslauka sasvīdušo delnu savā grumbpilnajā pierē. Iztērējis pēdējos spēkus, viņš vairs nespēj un krīt ceļos putekļainajā un saplaisājušajā zemē. Smeldz ikkatrs muskulis, viņš paveras uz tukšajām debesīm un acis dedzina spožā saules gaisma. Kad gan beigsies manas ciešanas? Kad nāks Atbrīvošana? Un tā nāk. Ap viņu savelkas mākoņi, tie aizsedz visu, kas viņam laupījis spēku. Pār viņu nolīst tūkstošiem spirdzinošu pilienu. Viņš atkal ir dzīvs, bet debesīs kā svēts tempļa uzraksts mirdz vārdi. Divi litri.