Pavasaris ir laiks, kad ar vieglu žļurkstoņu aizvien biežāk pilsoņu rokās sāk plaukt saldās dziras. Ziemās ļautiņi, aukstuma iebiedēti, kļūst par aktieriem un māna sevi, kliedēdami vientulību dārgās iestādēs (protams, varoņu netrūkst). Visiem zināmā īstenība gan ir tāda, ka turpat kopā ar cigarešu dūmiem gaisā virmo arī kolektīvas alkas pēc liela, trekna un sulīga malka, tās ir slāpes, ko remdēt uz balkoniem, vārtrūmēs un krastmalās. Daba mums šodien dur mugurā sevišķi skarbu dunci. Aiz loga aizvirpuļo sniegpārslu kolonija. Kādai dāmai aizlūst sirds un aizmiglojas skats. Tā arī ilgojas.