Sākums, kā jau vienmēr, bija skaists un pilnīgs. Vienkāršā dzimtsarakstu nodaļā viņa skatījās jaunajam dzīvesbiedram acīs, tie bikli teica jāvārdus. Abi balti, bez grēka tā Kunga priekšā, bez nodevības. Un tomēr. Ziniet, ir tie spēki, tie neizskaidrojamie dzinuļi, kas niez kā pērno dienu krevele. Viņa juta, viņa nepretojās. Jau kopš pirmās tikšanās reizes, kas starp citu pienāca vien pāris dienas pēc gredzenu mīšanas un pirmās nakts, viņa iedegās, nē, viņa spilgti liesmoja, orgasms pēc orgasma, ar katru reizi arvien piesātinātāks, aizvien attālāks no visa zināmā un racionālā. Sākums, protams, bija mazliet mulsinošs, pat varētu apgalvot- biedējošs. "Bet kā, esmu taču kārtīga sieviete, darba cilvēks, es nezinu, vai spēšu.. Un ko cilvēki par mani teiks, ja tas nāks gaismā? Kādas lamas man nāksies uzklausīt?", viņa sāpīgi pārdomāja kādā no kaismajām naktīm. Taču lūpas atkal sakļāvās, asinis sāka riņķot aizvien karstāk un karstāk. Viena nakts pēc otras, nedēļu pēc nedēļas. Vīrs sākumā izlikās nenojaušam, ne mazums, sievietes šodien izvēlīgas un viņš jau nu nav gluži Marlons Brando. Bet tomēr. Māte sāk interesēties, arī kaimiņi padzirdējuši nejaukas baumas. Jāizseko. Man jāskata viņas grēks vaigā, aci pret aci. Nakts ir dzestra, uz rokām uzmetas zosāda, bet tas tikpat labi varētu arī būt satraukums par patiesību, kas tūlīt dzims. Viņa klusām aizsoļo uz kādu pamestu dzīvokli, ielai nav nozīmes, tā ir neliela, uz sabrukšanas robežas, gar kājām lodā kaķi un lūdz ikdienišķo maizi, bet grēks, tas grēks, viņš savā acu priekšā jau redz saldskābo triumfu. Viņa mīlestība uzsoļo trešajā stāva, izvelk atslēgas un droši, nebilstot ne vārda, dodas dziļāk telpā. Smird pēc trauku lupatām un nemazgātas grīdas, bet mīļākā ir saposusies īpašajam gadījumam par godu. Ar pazīstamu klikšķi tiek ieslēgts čerkstošais radio. J'ai bien connu le gars qui rencontra la fille. J'ai bien connu la fille qui souriait au gars. Viņš drosmīgi soļo pakaļ. Viņa ierauga savu sekotāju, taču iestājas klusums. Ir skaidrs, ka šī cīņa jau no sākta gala nav bijusi vienlīdzīga, jo uz plauktiņa sveču gaismā viņu uzlūko divlitrīgais čempions. Viņš aizver durvis un aiziet. Nokauts.