|
Feb. 4th, 2010|12:25 am |
tā ir tik dīvaina sajūta, būt līdzās cilvēkam, ko pavisam bērnišķīgi apbrīno
bet tomēr
nu vispār tās ir tik dalītas jūtas
- es jūtos laimīga par to, ka varu būt viņam, būt daļa no tā kas viņš ir
- es jūtos niecīga tāpēc, ka nespēju pat pusi no tā, ko viņš, es nespēju pārvērst lietas skaistumā, es nemāku no sevis radīt skaisto
- es jūtos muļķīgi, kad viņš saka, ka apbrīno mani, jo es taču nekas neesmu, man patīk ceļamkrāni, skumjas dziesmas un raudāt, ja to var apbrīnot, tad es nezinu
bet tomēr
dienas beigās, aizmiegot viņam blakus, es esmu pateicīga, ka varu piedzīvot to, kā viņš padara skaistu visu, kam pieskaras
jo es viņu mīlu |
|