|
Oct. 12th, 2010|09:25 am |
kaut kāda pagātne
šoreiz ne vajā
bet aicina
nedaudz noticēt, ka arī pēc tam, kad viss sadedzis, tik daudz ienīsts, lamāts, sists, plēsts, raudāts, sāpēts, var aizvērt tās durvis un apskauties no jauna. ar pilnīgi tīrām rokām, sirdīm, nodomiem.
tāda klusa cerība, ka tā tiešām var
visu nesabojāt vēlreiz
tik jocīgi
daudz domāju par to, kas nosaka to, vai bijušie var būt draugi vai tomēr vienmēr paliek tā plaisa, ko nav iespējams šķērsot
šķiet, ka tās nav jūtas, jo jūtas nekad līdz galam nepazūd. tie nav jaunie cilvēki blakus
tā laikam ir tā vēlēšanās nepazaudēt cilvēku pavisam
jo zini, ka viņā ir tik daudz laba |
|