| |
[Apr. 28th, 2010|02:32 pm] |
es nesaprotu, kāpēc rakstu
bet laikam jau tāpēc, lai es kādreiz atcerētos to visu, ko rakstu
ir tik grūti atgūt līdzsvaru pēc tam, kad pēkšņi vairs neesi tikai tu savā ķermenī, bet gan sajaucies kopā ar otru nedalāmā vienībā. Viens vairs nespēj eksistēt
ir tik grūti būt nesavtīgam, bet atļaut pārējai pasaulei ienākt un savai vienībai iziet tajā
gandrīz neiespējami
patiesībā - neiespējami
katra diena ir stundu skaitīšana, apzināta vai neapzināta, līdz brīdim, kad atkal būsim kopā
kā uz piecām dienām aizturēt elpu, lai sestdienas rītā ieelpotu kaut ko smaržīgu līdz nākamajai
ir grūti pazaudēt sevi kādā citā
bet tā notiek
tev liekas, ka tik ilgi esi meklējis to īsto, bet, kad beidzot atrasts tas, tev jāiet meklēt sevi
un, ticiet man, tas ir simtiem reižu grūtāk un bailīgāk
kā pilnīgā tumsā, kad nepārtraukti uzskrien priekšmetiem un sāpīgi atsit kājas mazo pirkstiņu pret stūriem
visvairāk bail tad, kad paskaties uz sevi no malas, un tā vairs neliecies tu pati, bet gan ļauna, riebīga, nesaudzīga maita vai citkārt pārjūtīga, pāremocionāla, nevarīga čīkstule, kura tikai raud pēc nedalītas uzmanības, aizmirstot jebkādas normas, pienākumus vai citu intereses
šausmīgi
tas ir šausmīgi |
|
|