urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator Par ne tik gaišām lietām Par ne tik gaišām lietām ichtus@inbox.lv Ivo 2012-01-27T06:42:00Z 2012-01-27T06:42:00Z urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:124516 2012-01-27T08:22:00 2012-01-27T08:22:00 2012-01-27T06:42:00Z 2012-01-27T06:42:00Z Vot, sākās aukstums. Nu, īstenībā tas ir interpretējams, taču šos laikapstākļus par aukstiem padara šādi subjektīvi apsvērumi/novērojumi:<br />- māja nav siltināta. Ar visu krāsns kurināšanu līdz līmenim, kad problemātiski noturēt roku uz mūrīša 2s, virtuvē ir +8, dzīvojamajā +14;<br />- ūdens ūdensvados sasalis! Dušā un virtuvē tagad iztiksim bez. -6 Celsiju (!) ietekmē sasalst ūdensvadi koka ēkā, kas vilkti aiz reģipša! Protams, ka krieviem i prātā nebija ienācis uz ūdensvadiem uzmaukt ~1Ls vērtu termoizolācijas švammi. Protams, ka šiem nebija ienācis prātā eiroremonta laikā veikt iekštelpu siltināšanu. <i>"A priekš kam? Mēs taču remontu taisījām ar komercdarbību prātā!"</i> Lol, nu ir gan zelta vērts arguments. It kā veikaliem un ofisiem siltumu nevajag :D :D :D Kā lai šādi gadījumi nekalpo par stereotipa mielastu?<br />- pa Vecrīgu gāja meitene, kuras sejas izteiksme bija neaprakstāma: atsalis skuķēns, kas krūšu līmenī rokās cieši satvēris Narvesen kafiju un izmisīgi uzlūko to kā siltāko, noderīgāko un brīnumaināko brīnumu, kāds pieejams! Pestīšana!<br /><br />Aukstās mājas ietekmē vakar sildījos kamīnu ražotāju mājas lapās. Iepatikās viens letiņu ražotāju apkures variants ar izmaksām uz 4000Ls. T.i., pērkam kādu 25kW kamīna kurtuvi ar centrālās apkures katlu, kam piekabinam siltuma akumulatoru un ar iegūto enerģiju uztaisam siltās grīdas. Tas tik būtu āsom - kur kamīnu, kas vienreizēji skaisti spēlējās ar liesmām, uguntiņa uzsilda kamīnu, rada mājīgumu un siltumu, ventilē telpas + siltumiņš silda grīdas. Un siltuma akumulators turpina sildīt grīdas tad, kad netiek kurināts - vienu vai divas dienas. Nekādu tizlu radiatoru, lēts kurināmais vienā kurtuvē(malka) un vienmērīgs siltums visās citās telpās. Now that's awesome!<br />  urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:124162 2012-01-04T08:52:00 2012-01-04T08:52:00 2012-01-04T13:28:51Z 2012-01-04T13:28:51Z <div style="text-align: justify">Viens no iemesliem, kādēļ kāri lūkojos tieši šīs „elektroniskās saziņas iekārtas”(T2) virzienā, bija viena no tā īpašībām, kas raksturo šo verķi – tīri cienījams skaņas čips. Vismaz onkuļi un tantes to tā reklamēja, kā arī daži forumos par to spriedelēja. Cienījama skaņa – ne visai mazsvarīga īpašība, kuru vēlos, lai tā piemīt manam portatīvajam mūzikas risinājumam. Beigu galā mūziku klausos kādas ~6-12h dienā. Kā HTC Sensation tika ar šo uzdevumu galā? Nu... <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br /><br />No sākuma spēlējos ar dažādu žanru .mp3 failiem (kā likums – 320kbps CBR, 44,1 KHz, Stereo), Earbud tipa <a href="http://store.sony.com/webapp/wcs/stores/servlet/ProductDisplay?catalogId=10551&storeId=10151&langId=-1&partNumber=MDREX32LP/BLK#reviews">austiņām</a> un iebūvēto pleijeri. Pamanīju, ka HTC Hero Player (iebūvētais) nodarbojas ar kaut kādu vājprātu – ja dziesma satur padaudz brutonu un tā solās palupināt ausu sēru nost no sieniņām, pleijeris sāk limitēt lietas, priekšroku dodot kaut kādai kreisai normalizācijai un apakšām. Rezultātā – bass savā spēcīgākajā brīdī noslāpē un aprij vidējās un augstās frekvences, - tas rada augšu raustīšanos un sajūtu, ka esi kaut kāda basu jākļa bembī. Šāda apiešanās ar skaņas čipu noder, teiksim, popsai un tucāram, - žanri, kas nav tik ļoti piebāzti ar frekvenču diapazonu/dinamiku. Mazāk basainiem žanriem gan jau ar, ka derēs. Bet rokam un metālam – pleijeris rīstoties nosmok. Sevišķi spilgti šis saklausāms iekš Black un Death metāliem – specifiski uz blastbītiem, kur bass mijiedarbojas ar spektra pretējo galu – šķīvjiem un vidējo – gičām, vokāliem. Nav atsevišķi regulējams EQ. Jāmeklē kas cits.<br /><br />Uz PC gadiem lietoju Winamp. Jā, defaultais skaņas plugins ir pēdējais mēsls. Taču, ja defaulto Nullsoft skaņas sūdiņu nomainam uz <a href="http://www.winamp.com/plugin/studio-sound-fx-freeware/221711">Studio Sound Fx</a>, [fap fap fap].<br />Uz Android arī ir izstrādāts Winamp, turklāt abi solās sinhronizēties caur WiFi. Nolēmu pamēģināt šo. Novilku, samaksāju tos santīmus par Pro versiju, lai tiktu klāt 10 joslu EQ, un laika gaitā konstatēju, ka.... ir jāmeklē cits pleijeris. Problēma ar rīstīšanos, lai gan daudz mazāka, joprojām pastāv, ja vēlies uzčiņīt dinamiski piesātinātu EQ presetiņu. Tā kā to izdarīt nevar... Turklāt arī WiFi sinhronizācija ir muļķīga - Android pēc kāda laika aizmieg - izslēdz ekrānu un citus enerģijas ēdājus - WiFi, piemēram. Sanāk, ka, lai sinhronizētos ar WiFi, jāiet uz settingiem un jānoņem Screen lock. Muļķīgi. Turklāt sinhronizācija nav pilnīga - iekopē tikai dziesmas, - neņem atskaņošanas laikus un biežumu no HTC :/ :/ :/ Un caur WiFi tā ir lēna...<br /><br />Sāku jau apsvērt, ka HTC Sensation skaņas čips nav nemaz tik garšīgs un ka būs jāturpina dzīvoties ar tizlu akmens laikmeta mp3 pleijerīti :/<br /><br />Taču nenomīzu un nolēmu pārbaudīt vēl vienu pleijeri – PowerAMP. Un.... OH, MY. Pēkšņi izrādās, ka man ausīs ir iebāzti 2 subwoofer skaļruņi + vidējo un augsto frekvenču skandas. Nesalīdzināmi labāka skaņa par abiem iepriekšējiem varientiem.<br />Vajadzēja uzreiz ņemt šo, nevis tēlot <del>Nullsoft</del> AOL vergu. PowerAMP attieksme pret skaņas čipu ir cienījams veikums. Jau defaultais presets nopietni ļurkāja bungādiņas, taču, dodoties uz EQ un pieregulējot lietas, baudas čakras ir plaši atvērtas. Kārtīgi dziļš bass, visnotaļ skaidri uztverams vidus un augšas, kurās gan mazliet dominē spektra ekstrēmais gals – bet tas ir apejams, pieregulējot slaiderīšus. Un pats galvenais – lietas viena otru neapēd! <br />Let the Metal mayhem begin!!!<br /><br />Jā, nemaz nezināju, ka <a href="http://reviews.cnet.com/headphones/sony-mdr-ex32lp-blk/4505-7877_7-32908666.html?tag=subnav">vecās austiņas</a> spēj vēl tīri labi paspārdīt dupsīti. Protams, ka austiņas skaņas kvalitātē spēlē ļoti būtisku lomu, tāpēc kaut kad drīz tās būs jāmaina – vads pa šiem ~4gadiem mazliet cietis un gribas arī labākas. Kaut ko no Sennheiser gala :)<br /><br />PowerAMP is teh šit.<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:124038 2011-12-16T09:06:00 2011-12-16T09:06:00 2011-12-16T07:18:35Z 2011-12-16T07:18:35Z <div style="text-align: justify">Aizvakar(?) man pateica vienu lietu, kas pēc īsas aizdomāšanās šķiet visnotaļ patiesībai atbilstoša vai vismaz konstatē daļu no lietu kārtības. Proti, pirms kāda nu jau laba laiciņa kāds cienījams indivīds pavēstija, ka par lētākām naudiņām var pie viņa dabūt kvalitatīvu mantu. Fotofilmiņu – diapozitīvo. Un, tā kā pēdējā laikā šauju ar E6 filmiņām (dia), paņēmu no viņa četras uz pēcmaksu. Vienu uzreiz iemetu iekš Olympus OM-1 SLR ar Zuiko 50mm f/1.8 objektīvu, otru iekš ФЕД-5с tālmēra ar Индустар-61Л/Д 50mm f/2.8. Nepierasta izšķērdība – vairākas filmiņas nu ir pieejamas brīvai lietošanai.<br /><br />Salīdzinoši ātri OM-1 apēda vienu filmiņu. Devos to nest attīstīt un iemetu iekšā nākamo. Pafočēju arī ar Fedu mazliet, taču OM-1 ērtumu iekš manuālo SLR pasaules nezinu, kas var pārspēt. Lūk, pēc kāda laiciņa saņēmu filmiņu un aizvakar ieliku iekš PSRS laidiena diapozitīvu rāmīšiem. Sarāmētos saliku iekš PSRS Hi-end ar pulti vadāmā diaprojektora kārtridža un sākām skatīties. (Ne)skaidras kļuva dažas lietas:<br />- Pie velna, kādas huiņas esmu fotografējis un kāpēc?<br />- Kas ar ekspozīciju? Puse no bildēm ir nepietiekami eksponētas!<br />- Kur ir interesantas fotogrāfijas? To šeit ir ļoti maz.<br /><br />Pirmā skatīšanās sesija atstāja ne visai labu aromātu dvēselē par paveikto. Kas ir pietrūcis? Kāpēc ir tik daudz brāķu? Esmu pārāk kritisks pret sevi? Bet tas taču labi. Jāatsijā huiņas no vērtībām.<br /><br />Te nu var citēt manas dārgās teikto: „Tev nevar dot filmiņas pa lēto!”. <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br />Laikam jau, ka tā arī ir – ja lietai piemīt lielāka vērtība, ar to uzmanīgāk apiešos. Rūpīgāk un prātīgāk. Sevišķi tad, ja šī lieta manā virzienā ir mērojusi pagrūtāku ceļu. Un te nu es pa lēto dabūju 4 filmiņas un fočēju visādas huiņas... It kā tam nevajadzētu tā strādāt. Bet tad ir kaut kur citur kļūda jāmeklē. Nē, patiesībā šis arī ir arguments. Tātad, mazāka vērtība + nedošanās kaut kur fotografēt. Vot, te jau varētu būt atbilde. Fotogrāfam piedien ne tikai redzēt skaistumu, bet arī to atrast un prasmīgi fiksēt – pavisam labi ir tad, ja šis vēl pamanās ielikt kaut ko sevi raksturojošu – bet tas jau ir krietns nākamais līmenis. Nākamā attīstības kasta. Nirvāna? Šajā filmiņā ir tikai tās pirdiena atstātais aromāts.<br /><br />Lai gan – varbūt nav nemaz tik traki. Taču, ja salīdzinām ar pilnas cenas filmiņām, produktivitāte ir cietusi. Ļoti: no 20 kārtridža ieliktajiem diapozitīviem kādi 5-8 ir labi. 5-8 kadri no 36!!! (!) Ne jau nu mani fotografēšanas paradumi mainās, vadoties no cenas. It kā nē. Taču redzams ir tas, ka produktivitāte kaut kā ir cietusi. Nemeklēju un neatradu kaut ko foršu un interesantu? Trūka cieņa pret filmiņu? Sastrīdējos ar to? Raudzījos uz to, kā uz kaut ko zemāk stāvošu? Kā uz jauniņo? Ha, tā varētu būt! Kā uz jauniņo. Pārsvarā fočēju ar Agfa CT Precisa 100 un Fujifilm Fujichrome Sensia 100 (lētākas, pieejamākas). Bet tagad tiku pie citas filmiņas - Fujifilm Fujichrome Provia 100F (vai Velvia – nav svarīgi, galvenais, ka citas).<br />Katrai filmiņai ir savi niķi un šķiet, ka šī man tos parādīja. Vēl jau arī tas, ka diafilmas Latvijā nopērkamas tikai vienā vietā (ja maldos, palabojiet) – BFS. Un tur ir tikai ISO100 diafilmas. Mazjūtīgas, balansētas dienas gaismai. Iekštelpās jālieto papildus apgaismojums vai ilgākas ekspozīcijas ar atvērtu fragmu un/vai statīvu. BET – ej nu nofotografē kaķīšus ar mazjūtīgu filmiņu... Tas izskaidro ekspozīcijas brāķi: lielākā daļa tika fočēta iekštelpās. Noslinkoju, nepieliekot klāt PSRS laidiena zibeni, kuru varēju mierīgi tēmēt pret griestiem, iegūstot pieklājīgu gaismas pērienu kadra piepildīšanai. Bet nu... Mūžu mācies.<br /><br />Un jā, protams – nebiju nekur uz kaut ko interesantu, neredzēju neko interesantu, nefiksēju. Vien visādas huiņas.<br /><br />Tātad, piezīmes (darāmais): iet laukā/meklēt skaistumu, bet, ja skaistums ir mājās, lietot zibeni pat tad, kad šķiet, ka nevajag. Un cienīt arī vieglāk nākušas filmiņas, netērēt tās visādām huiņām. Enerģiju, kura rodas gribot fočēt, labāk izmantot komponējot kadrus galvā.<br /><br />Sanāk, ka man vajag ne tikai lēnāku laiku, bet arī subjektīvi mērāmu lielāku pievienoto vērtību. Cerams, ka nākamajās filmiņās ņemšu šīs savas pārdomas vērā.<br /><br />Lai nu kā - jā, 31. decembrī pie manis DIAlietu skatīšanās. Sanāks tāds kā atskats uz šo un citiem aizgājušajiem gadiem.<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:123673 2011-12-12T08:47:00 2011-12-12T08:47:00 2011-12-12T07:19:03Z 2011-12-12T07:19:03Z <div style="text-align: justify">Man patīk dzīvot šajā jautrajā republikā : D<br /><br />Saņēmu vakar privātu ziņu, ka Swedbank arī ir kaput! Nobrīnījos uz ziņu sniedzēju un palūdzu uzrādīt objektīvus faktus minētā pamatošanai. To nebija. „Pārsteidzoši”. Taču radītā interese par kārtējo <del>sāls</del> situāciju lika man atlikt pussagriezto cūku mētājamies turpat uz galda un doties pačekot lietas netā. <br />Pirmais resurss, kuru pārbaudu – FKTK. Klusums. Financenet - kapa klusums. Tālāk: Swedbank LV lapa. Klusums. Tālāk centrālā Swedbank grupas lapa (.com). Klusums. Četros resursos, kuriem par to vajadzētu zināt vislabāk un visātrāk, ir nekas cits kā stabilitāti, mieru un klusumu atspoguļojošs bēdu ziņu trūkums. No rīta vajadzēja pārskaitīt naudu kādam labam, ļoti labam cilvēkam. Tepat neta bankā arī pārskaitīju. Bez problēmām. Doma skaidra – kāds atkal palaidis pīli, ka <del>veikalos nebūs sāls</del> Swedbank arī mirst. Sasmējos pie sevis, ka letiņi zaudēja dažu labu un ne tik labu banku un nu vienu ņems un nogremdēs paši ar spontānu masveida resursu izvilkšanu no tās : D<br />Spontānu indīd. Arī masīvu. Dzirdēju, ka pie vairākiem Swedbank bankomātiem esot rindas. Tajā pat laikā dzirdēju, ka no bankomātiem naudu izņemt vairs nevarot. Tad, pie velna, ko tās rindas tur darīja? Skatījās uz smukajiem pikselīšiem monitorā? Sēroja rindas kārtībā? Bet, ja naudu varēja izņemt, vai tas neliecina, ka viss ir ok? Tad kāpēc rindas, kāpēc cilvēks nevar savietot dažus faktus koā, padomāt un saprast, ka viss ir ok, un iet dzert mājās tēju? Bet nē. Tā vietā pats nevēroju Vecmīlgrāvī kādu 20-40 <del>cilvēku</del> zombiju garu rindu pie bankomāta. Nekā citādi viņus nenodēvēsi. Padzird, ka kaut kas kaut kur ir un bez jebkādas faktu pārbaudes līdz kaklam metas sūdu bedrē, plunčājas un smaida.<br />Būtu skaisti, ja mēs tikpat naski būtu uz citām lietām: prātīgi izdarītām vēlēšanām ar lielu parakstu skaitu; ekonomikas virzīšanu, aktīvu, progresību dalību valsts politiskajā un ekonomiskajā vidē... <br /><br />BRRAAAAAIINZ!<br /><br />Vakar vēl tiesībsargājošajām institūcijām pie sevis novēlēju atrast baumotāju ^^<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:123453 2011-12-06T11:52:00 2011-12-06T11:52:00 2011-12-06T10:00:40Z 2011-12-06T10:00:40Z <div style="text-align: justify">Vakar diemžēl pagadījās bēda. Mans „Kurinātāja piezīmes.txt” fails (kurā fiksēju kurināmā tipu, nokurinātā apjomu, lai sasniegtu siltu krāsni, datumu, kurināšanas tehniku, izmaksas, u.tml.) norādīja uz to, ka krutākā ir, protams, berammalka. Bet tā atkrīt, jo sētā šķūnīši bija. Kādreiz bija. Tagad ir plika siena ar spoku nospiedumiem uz tās. Aiz berammalkas seko maisos fasēta malka, bet arī tā atkrīt – nesamērīgi dārga. Pēc tam seko briketes. Un to konkurencē pagaidām virsroku ņem Pinikay tipa briketes – tās krutās ar caurumiņu pa vidu. Dārgs prieks (apaļo/RUF palete: ~90-120Ls, Pinikay: 140-180Ls), taču ir dikti kompakti (kartona kastītē, kuru pēc tam var arī nodedzināt vai izmantot par iekuru), izskatīgi (izskatās kā pagalīte, nesabirst krāsnī un paliek formīgas oglītes ar caurumiņu pa vidu ^^) un siltumietilpīgi (reklamē, ka 1,5x niknākas par parastajām un kādas 4x par malku). T.i., vērtības ziņā (lietošanas ērtība, kompaktums, skaistums, iepakojuma derīgums nokurināšanai, necūkošanās, jo nebirst) Pinikay it kā atsvētu parasto brikešu cenu, ja vien nepērk Pinikay paleti pa 180Ls. Par 140 vēl ir ok. Jā, tad nu izdomājām braukt pakaļ Pinikay paletei. <br /><br />Aizbraucām. <br /><br />Izrādās, kāriņš noplīsis, stāv tam blakus vieglais un reanimē to ar defibrilatora tehnikas palīdzību. Pagaidām neizdodas, taču drīz jau būs... Izkāpjam ārā pavaicāt, kuru tad dos – paleti ar kastītēs safasēto vai vienkāršā krāvumā safasēto paleti. Un johaidī, izrādās, ka 140Ls attiekušies tikai uz krāvuma paleti. It kā jau varētu ņemt arī tādu, bet kā, pie velna, 2t pēc tam uznesīsi krāvuma veidā uz otro stāvu??? Nekā. Vismaz ne cilvēcīgi. <br /><br />Vergi? <i>Slavery: get’s shit done</i>. <br /><br />Man nav vergu :/ Aicināt palīgus uz šādu apgrūtinājumu ar nevar. Nākas atteikt. Pamatīga vilšanās un bēda iezogas sirsniņā. Ar vilšanos sajūtu sazvanām citu uzņēmumu un pēc kādas stundas busā jau ir 2 paletes RUF brikešu. Būs jāsamierinās kādu laiku ar šo brikešu radīto pļutku krāsnī, izrēķināšanos ar plēves iepakojumu un skaidu kalnu, ko šīs izdala. Bet nu, vismaz būs siltums, nevis 10 Celsijonkas (kad aiz loga vēl plusos!) virtuves spārnā, kur kurināmā ekonomijas dēļ tā netika tik bieži kurināta : D<br />Paldies cīņasbiedriem par palīdzīgas rokas sniegšanu 2t uzstiepšanā, kā arī pēcāk veiktajā fortiņa būvēšanā! Šodien gan rokas ir tādas mazliet vājas. Lēšu, ka ar šīm divām paletēm vajadzētu pietikt 2 mēnešiem. Pēc tam jau atkal varēs atkārtot triku ar stundu ilgu čāpāšanu pa kāpnēm ar neērtiem 20kg rokās, ~30 reizes.<br /><br />Cerams, ka ar dāmu vienosimies par mierinājuma balvu ietaupītās naudas apmērā. 2 jauniem telefoniem, piemēram. Es nesūdzētos par ~HTC Sensation, dāmai vēl jāpaštuko. Jā, šāda morālās traumas kompensācija man derētu :) Pat ļoti.<br /><br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:123225 2011-12-04T01:45:00 2011-12-04T01:45:00 2011-12-04T00:23:10Z 2011-12-04T00:23:10Z <div style="text-align: justify">Tezaura skaidrojošā vārdnīca:<br /><p>1. Tāds, kas ir saistīts ar industrializāciju; tāds, kurā realizēta industrializācija. <br />2. Saistīts ar rūpniecību, tai raksturīgs; rūpniecisks. <br /><code>Industriālā mūzika — avangardiska un eksperimentāla elektroniskā mūzika, visai agresīvs roks, radās 20. gadsimta 80.-90. gados.</code><br />Industriālā sabiedrība — sabiedrība, kuras ekonomiskajā organizācijā dominē industriālā ražošana. <br />Industriālās eļļas — minerāleļļas, ko lieto dažādu mehānismu un to mezglu eļļošanai, hidraulisko sistēmu darbšķidrumu ražošanai.</p><br />Reducējot šo terminu uz mūziku (manā izpratnē), Industrial ir elektroniskās mūzikas žanrs ar konkrētām to definējošām pazīmēm: Repetitīvas struktūras, kas cita ar citu savijas saistītās cilpās; mehāniskas, estētiski izkropļotas skaņas un/vai vokāls, kas rada tādu kā netīras vides sajūtu, neiztrūkst arī provokatīva attieksme gan lirikā, gan performancēs. Mūzika, kas bieži ir minimālistiska un tūlītēji ir asociējama ar [pārsteigums!] industriju, rūpniecību. Reducēsim tālāk: Industrial Metal. Vai šāds salikums vispār ir iespējams? Vai var tā vienkārši ņemt un no dažādām lietām uztaisīt lielisku sakausējumu? <font color="yellow"><a name="cutid1"></a></font><br />Manuprāt, ir. Šeit par muzikālo bāzi kalpo ģitārmūzika, kuras spēlēšanas tehnika ar tiek pielāgota, lai radītu mašinēriju, smago industriju atdarinošas skaņu pasāžas. Ar pārējo kompozīciju uzbūvi un struktūru vajadzētu palikt ~tāpat, kā jau tas ir pašnoteicies iekš to radošās elektroniskās mūzikas, kad vēl Ministry un Godflesh nesāka mēģināt abus apvienot. Metālā ir tikai dažas (diemžēl) bandas, kuras, manuprāt, šo konceptu lieliski iestrādā savā mūzikā līdz pakāpei, kad Industrial un Metal vairs nav atdalāmi, bet kļūst par vienotu veselumu, sauktu par Industrial Metal (smagā industrija metāllietuvē abus lieliski sakausē!!!). And Christ Wept; Blacklodge; DEF.Master dziesmā Laise A Rebellion; Generation; Helel; daži Ministry albumi; Mysticum; Proton Burst; Sonic Violence; mazliet Reverence; Fear Factory u.c. Šajās bandās tas ir izteikti jūtams, jo tiek ievērota žanra būtība.<br /><br />Taču par Industrial Metal mēdz dēvēt arī tādu metālu, kurā smagi tiek izmantoti Industrial mūzikai pielīdzināmi sampliņi. Šur – tur iespraucas kāds sista metāla šķindonītis, šur tur kāda motora dūkšana, gaisa trauksmes sirēna, ģeneratora dūkšana, ierasta sintezatora pasāža, kas nepauž Industrial ideju, u.tml. Un aiz šiem sampļiem tūdaļ turpinās parasts Metal – nav svarīgi vai Black, Death, Doom vai Metal/Rock (visbiežāk). Un šeit nu rodas problēmas. Man vismaz. Varbūt vienkārši esmu pūrists, taču man kaut kā šķērmi paliek, kad iepriekš minētās bandas redzu vienā listē ar tādām bandām kā, piemēram:<br />(V.E.G.A.); entajiem Devin Townsend projektiem; Dimension F3H; Hybernoid; Manes; Mushroomhead; Mors In Tabula; The Project Hate MCMXCIX; Rammstein; Red Harvest u.tml. Nepārprotiet – nosauktās abu variantu bandas ir labas un lieliskas, BET – vienas ir cienīgas saukties par Industrial Metal interpretāciju, bet otras ir tikai lielisks metāls ar dažādiem elektroniskās mūzikas elementiem - kas pieķepuši kā sūdiņi klāt - lai nu kādi tie būtu: Rave, Techno, Drum And Bass, Dance, Trance. Un, ja atņemam šo „piesārņojumu” nost, visbiežāk paliek pāri vienkārši baudāma mūzika – tucīgs un lēkājams Black Metal, piemēram (Tristwood) - hehe.<br /><br />Tad man jājautā – kāda velna pēc arī šīs bandas tiek dēvētas par Industrial Metal? Kāpēc jājauc galvas un jābojā listes/datu bāzes? Nezinu. Bet nu, problēmu varu likvidēt vismaz lokāli – šodien ņēmu un atdalīju abus. Zem Industrial Metal birkas man karājās 53 bandas. Pēc neindustriālo bandu „Industrial” taga pārdēvēšanas par ne tik daiļskanīgu „Electronic”, palika 23. Uz jaunizveidoto Electronic Metal aizfiltrējās 30. Vienai bandai šo sūdiņu noķibināju nost vispār.<br />Nav jābūt īpaši vērīgam, lai novērotu tendenci, ka ļoti bieži ar elektronisko mūziku piesātināto mēdz dēvēt par Industrial, lai gan no Industrial tur bieži vien nav ne smakas. Ir tur Dance, ir Trance, ir Techno, DNB un vēl kas tik ne (ir pat jūtūbē nācies redzēt visnotaļ prastu tucāru nodēvētu par Industrial o_0). Lūk. Un, lai cilvēks atrastu vēl kādu TĪRU Industrial Metal bandu, nākas izrakties cauri anormālai „feiku” kaudzei, kas ir apgrūtinoši, nevajadzīgi un tracinoši. Nē, nesūdzos, dzīve tāda... Ļaužiem ir problēmas korekti identificēties un saprast, ko tad šie īsti dara. Un viņu problēmas rada sūdu kārtu, cauri kurai jāurbjas ar smago tehniku. <br /><br /><br />Meantime in socialist states: The Machine Rolls On<br /><a href="http://www.youtube.com/watch?v=efArVvCakLw&feature=related">http://www.youtube.com/watch?v=efArVvCa<wbr />kLw&feature=related</a><br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:123060 2011-12-02T09:40:00 2011-12-02T09:40:00 2011-12-02T07:42:41Z 2011-12-02T07:42:41Z <div style="text-align: justify">Man ierosināja mainīt niku uz Konfigurātors (variācijas: Configurator, Konfigurators). It kā jau ir daiļskanīgi, turklāt atbilst patiesībai: stundām varu konfigurēt visādu softu. WINOS pielāgošana, sākot ar servisiem, Page File, beidzot ar mapju tipu un failneimu sistematizēšanu pēc datuma, lokācijas u.c. pazīmēm, u.tml, kas aizņem dienu. Winamp ML pedantiska uzturēšana (tagiem jābūt dikti precīziem, kas vien jau prasa ieguldīt laiku un gribu). Un vēl, piemēram, diapozitīvu leibļu (lipinu vēlāk uz rāmīša) teju vājprātīga sistematizēšana: 9x50mm taisnstūrītī pārredzami ietilpinās bildes nosaukums, filmiņas nosaukums ar ISO vērtību, diafragmas atvēruma un ekspozīcijas laika vērtība ar vai bez papildinformācijas (piem., vai ir lietots polarizējošais/kāds cits filtrs, vai šauts ar trosītes/taimera palīdzību), filmiņas kadra numuriņš, datums, kā arī kastītes Nr., kurā rāmītim jāatrodas + diapozitīva kārtas Nr. Kastītē, kā arī kura diafilmiņa šī man ir. Un tad vēl uz kastītes informācija par lietoto kameru, objektīvu, filmiņām, lokācijām, skaitu... Jā, informācijas strukturēšana un kārtība iekš HDD man ir svarīga lieta. Mājās gan nekārtība ir biežs viesis.<br />Hmmm.<br /><br />Kas to lai zina, varbūt turpmāk kādā servisā arī reģistrēšos kā Konfigurātors/Configurator : D<br /><br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:122844 2011-11-30T09:03:00 2011-11-30T09:03:00 2011-11-30T07:10:07Z 2011-11-30T07:10:07Z <div style="text-align: justify">Ir tāda lieta kā cieņa. To, manuprāt, ir jānopelna, - tas nav bezmaksas spams katram pretimnācējam, lai gan sabiedrībā, šķiet, pastāv šāds uzskats: cieni tantiņas, cieni šo, šito ar... Tā vienkārši - pēc noklusējuma. Phe. Manā „planētā” (pasaules uztverē) tā gan gluži nav.<br />Manuprāt, ļaudis SMAGI jauc divas lietas: cieņa un saskarsmes ētika/kultūra. Šīs lietas ir jānodala. Arī man saskarasmē ar citiem ir pavisam pieņemami ievērot vispārpieņemtās sociālās komunikācijas normas. Vai arī tās neievērot – atkarīgs no vides un tā, ar ko komunicē. Vadīšanās pēc situācijas.<br /><br />Taču cita lieta ir ar cieņu. Vakar to nopelnīja „Pronets”. Situācija tāda: kaimiņi sētā kaut ko cītīgi remontē. Fleksis, autogēns, dzirksteles. Un te pēkšņi manai cienītajai ~12.00 nets pazūd. Taču ar šīm kaimiņu aktivitātēm šo neta zudumu sasaistījām tikai pēc darba dienas, kad bijām mājās no darba. Ir kādi 20.25. Zvanu Tehniskajai daļai un informēju par problēmu. Operators norāda, ka rīt ieradīsies darbinieki sataisīt. Taču pēc kādas stundas man zvana strādnieks un informē, ka ir ieradies labot netu. Deviņos vakarā o_0 ! Kabelis iet pagalmā – gar ēku fasādēm un instalācijām. Un tad caur caururbtu un hermetizētu logu mums iekšā dzīvojamajās telpās. Kāpēc? Jo mājā pēc eiroremonta nav komunikāciju tuneļu (un ēkas telpas gribēja nodot īrē kā ofisus, lol). Kabeļa apskates laikā konstatējām, ka kabelis kaut kur pārgriezts – rīt (šodien) mainīs. Malači, nu.<br /><br />Kaut kā šķiet, ka smags vairākums sūtītu lietotājus nafig, nevis tik vēlu, tumsā, mēģinātu klientam atjaunot pakalpojumu. Pret šādu uzņēmuma politiku un tās manifestāciju izjūtu ne tikai pozitīvas emocijas, bet arī CIEŅU!<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:122385 2011-11-25T15:08:00 2011-11-25T15:08:00 2011-11-25T13:26:42Z 2011-11-25T13:26:42Z <div style="text-align: justify"><img src="http://www.mbcentrs.lv/typo3temp/pics/311c7adac0.jpg" width="310" align="left" style="margin: 0px 10px"> Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!<br />Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br />Tas jau būtu tā kā par daudz. Taču, lai turpinātu uzturēties šai objektā, nākas līst sensoram sejā. Un tas nemaz nekautrējās par to – tā lampiņa nepietvīka. Miris. Vai arī nav nemaz bijis dzīvs? Kāpjot augstāk, secinu, ka zombijsensori paliek zem manis, augšstāvos to vairs nav. Bet nu, arī redzēt te īsti nav, ko. Nekā interesanta, aci piesaistoša. Vien tas, ka rociņas pašas no sevis sākušas mazliet trīcēt. Beigu galā visādi sensoriņi te, apsargāta teritorija, ierobežots laiks, vēss, mani labi redz no blakus biroja... Ar tādu kā jautrību piefiksēju šo rociņu uzvedību. Nu neko, turpināju ēkas apsekošanu. Tās rezultāts: viena bilde trešajā stāvā, otra uz jumta. Vairs tur darīt nebija ko, lasījos prom, kacinot atkal sensorus.<br /><br />Ārā mani sagaidīja kāda sieviete ar jautājumu par to, ko fotografēju. Norādīju, ka šo ēku, jo hobijs tāds. Viņa minēja, lai es paskatoties iekš biznesa centra neta lapas, ka tur esot mazliet par šo ēku. Minēja arī viņa, ka tā ir Latvijā vai Baltijā pirmā dzelzsbetona celtne, un, ka to drīz restaurēšot. Interesanti!<br />Sakravāju mantiņas un devos pie Daugavas uzēst. Maizītes un tēju. Kad biju mazliet iekodis, devos atpakaļ biznesa centra teritorijā. Ievēroju, ka ēkā kāds ir!!! Precīzāk – uz tās jumta. He, sensori tomēr nav miruši? Vai arī tā ir sakritība? Vīrietis tur augšā bija ar virvi. Laida to pa vienu ēkas stūri lejā. Atsēja to pret jumta barjerām, līdz pazuda no mana skatiena manas virzības dēļ. Loģiskais spriedums – sasiet atsējušos maskēšanas tīklu, laižoties pakāpeniski gar fasādi uz leju. Akrobāts tāds.<br /><br />Tātad – dienas laikā tur nav, ko darīt. Diennakts tumšais posms gan varētu būt interesantāks. Tad vismaz ieliņas labāk izskatītos, varētu kādu ilgo tukšās atmosfēras ekspozīciju, Vecrīgas un tiltu panorāmiņu, bailīgāk ar būtu ^^<br /><br />Jā, paskatījos netā un redzēju patīkamas bildes. Tantei bija taisnība – ēka šķiet atjaunošanas vērta.<br /><a href="http://www.mbcentrs.lv/#/lv/par-mums/teritorijas-vesture/">http://www.mbcentrs.lv/#/lv/par-mums/te<wbr />ritorijas-vesture/</a><br /><br />Jā, skatoties uz ražošanas telpu bildēm, rodas skumja par to, ka reti (vai vispār kāds?) mūsdienu darba devējs ražošanas sfērā sniedz tik skaistus darba apstākļus - gaišs, tīrs, kruta ražojamā lieta, skaists interjers! Mjaaaau. Atvainojos, [growl]arrrrrggh![/growl]<br /><br />A mana bildīte vai abas kur? Nezinu, kaut kad, kad attīstīsies. Uz lielā ekrāna, jo diapozitīvs. Pavisam vēlāk arī netijā.<br /><br />Tagad gan varu doties pačučēt industriāli tendēta Dark Ambient pavadījumā ^^<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:122330 2011-11-13T17:39:00 2011-11-13T17:39:00 2011-11-13T15:53:45Z 2011-11-13T15:53:45Z <div style="text-align: justify">Ik pa laikam pieķeru sevi, uzdodam šo jautājumu sev. Nē, muļķības – to jautājumu man uzdod kādā konkrētā apveidā, subjektā, tēlā vai personībā/individualitātē netērptais laiks. Tas nepārspējamais mobilais kravas pacēlājs, kas spējīgs visas Zemes izgudrojumus pārorganizēt, kraujot no viena gadsimta otrā, konsolidējot noderīgo, atmetot lieko, darot to relatīvi milzīgā ātrumā. Pēdējais šo jautājumu man uzdeva ar pozitīvu vērtību mērāmais spams, proti, saņemta elektroniskā vēstulīte par to, ka iekš Dirty Deal 14. novembrī tiek rīkots runātīgs pasākums ar nosaukumu „Lēnā fotogrāfija: konstruējot laiku ar analogām tehnoloģijām digitālā laikmetā”.<br />Jā, paldies, Tev, tēmas nosaukum, jautājums uztverts, mēģināšu atbildēt. <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br /><br />Patiesībā viss jau ir relatīvi vienkārši – atbildi veido vairāku apsvērumu kopums + mazliet iz manis kā subjekta vēstures. Ir kaut kāds 2006. gads, dzīvoju komunālajā dzīvoklī. Dzīvoju viens divās istabās, no kurām viena ir caurstaigājamā (darba), kurai cauri ved manas gaitas uz dzīvojamo istabu. Pēc dažiem gadiem izpalīdzu bijušās māsai, piekrītot izmitināt viņu kādu laiciņu tajā caurstaigājamā darbistabā. Bet mazā pīzdiņa pavelk līdzi divus urlatus-vulgaris, kuri nesaprot ne latviski, ne matom – dzīvojās te kādu laiku, krizdami uz nerviem ar savu neandertālismu. Beigu galā izšviŗņīju jautro kompāniju nafig ārā, kādu mēnesi pēc tam vēdinot vēl telpas. Aiz sevis šie atstāja dažus priekšmetus. Viens no tiem bija PSRS izlaiduma foto maciņš, kas karājās kā dekorācija pie pievilkšanās stieņa. Paņēmu pačekot saturu un skatos – kamera. FED-2. Ņēmu pētīt un ostīt neatkārtojamo smaržu, kuru veido aizgājušo paaudžu metāls, eļļas un ādas smarža. Pavelkos uz to. Uzvelku „filmiņu” un spiežu slēdzi – skatos, ka aparāts ir darba kārtībā. Netā atrodu manuāli un sāku aparātu ķidāt. Uzduros kādai neatkārtojami informatīvai lapai – luminous-landscape.com un, turot FED-2 rokās, visu sasodīti patīkamo nakti, lasīju dažādus „how-to” un „understanding series” rakstus, kas vērsti uz 35mm filmu fotogrāfijas apgūšanu. Nākamajā dienā nopirku filmiņu, ielādēju kamerā un turpināju lasīt resursu, uzzinot to, kas uzzināms par tādām tehniskām lietām kā diafragmas atvērums, fokusa dziļums, fokusa attālums, reciprocity failure, fotografējot tumsā (kas bija un arī tagad ir viena no manām pamatinteresēm), slēdža ātrumiem, objektīviem un ko tik vēl ne. Tā teikt, visus fotografēšanas pamatus no A-Z – no kameras līdz tam, kādas graudainības, firmas filmu piemērot konkrētam darbam. Tā teikt, foto pašmācības 3 dienu kurss. Lasot šo resursu, arvien nepievilcīgāks kļuva manā rīcībā esošais Samsung digiziepis. Bet nu, ej un salīdzini pilnībā savai iegribai konstruējamu, laiku izturējušu instrumentu ar kaut ko automatizētu, tavu gribu īsti nerespektējošu plastmasas verķi, kurš atkarīgs no bateriju uzlādes pakāpes, turklāt sāk gļukot. Īsti nesalīdzināmas lietas, tamdēļ digitālā pasaule sāka noslīkt fonā.<br />Jā, jāpiemin obligāti ir tas, ka FED-2 nebija iebūvēts eksponometrs. Līdz ar to arī gaismas mērīšanu mācījos no tabulām un sunny 16 likuma. Un pēc likuma, ka telpās slēdža ātrumu nevajag laist zemāku par lēcas fokusa attālumu. Šādi izšāvu kādas 2 filmiņas, mēģinot apgūt krutāko eksponometru, kāds pastāv – cilvēka acis un smadzenes, liekot tām pastrādāt mazliet matemātiski. Lai gan „mazliet” būtu mazliet par vāju teikts. Beigu galā manuāla filmas kamera bez eksponometra ir matemātikai ļoti tuvu stāvoša pasaule. Taču neba visu rēķināju un iztēlojos galvā – digiziepi dažreiz izmantoju par eksponometru, uzstādot tajā filmiņas ISO vērtību un fragmas atvērumu, tādi uzzinot slēdža ātruma vērtību. Šādi dzīvojos vēl kādu laiku un jā – ļoti iepatikās šis gandrīz alķīmiskais process, kad viss notiek it kā nezināmi, attālināti un ar cerību. Kad pa priekšu ir jāveido ekspozīcija un jāmēra gaisma, nevis jāfočē un kaut kas pēc tam jāpiekoriģē un jāšauj atkal, kamēr panākts vēlamais.<br />Pēc kāda laika gan es izdomāju nopirkt attiecīgās ēras un ražojuma eksponometru, radot pilnu komplektu. T.i., nopirku Leningrad 8. Un tad vēl kādu laiciņu dzīvojos ar šādu ekipējumu, izšaujot kādas 10 filmas.<br />Tad pēc kāda laika manā īpašumā nonāca likvidējama UE objekta diapozitīvi. Te nu uzreiz ideja kā māja – vajag diaprojektoru!!! Pēc kādiem dažiem mēnešiem (?) nopirku no viena caur ss.lv it kā ne visai labā kārtībā esošu HI-FI PSRS diaprojektoru. Savedu to kārtībā un tas darbojas labi. <br />Tad pēc laika manā rīcībā nonāca diafilmas ar stāstiem par PSRS CA mantojumu, kā arī multenītes. Značit – vajag diafilmu projektoru. Atkal vecais, labais ss.lv un nopirku pilnīgi „svaigu” jeb ūber mazlietotu profesionālo (mācībspēku) diafilmu projektoru. Nu varēju pilnībā baudīt lielā ekrāna nekustīgo attēlu priekus. Taču kaut kā pietrūka. Pietrūka tas, ka šīs fotogrāfijas nav manas. Tad nu atkal devos pie Googles tantes un vaicāju, vai šī man nevar iedot diafilmas. Un, jā, no savas bezgaldziļās azotes šī man iedeva „BFS”. Devos turp, iegādājos mistisko diafilmu, pieFEDerastoju to un nesu attīstīt. Un uhh, kas par priekiem bija pēc tam uz lielā ekrāna skatīties SAVU mantu un izvērtēt rezultātus – atsijāt lietderīgos no pelavām un sajusties mazliet kā kino. Tā nu vēl kādu laiciņu novandījos ar FED-2 un Leningrad eksponometru ķepās. Pēc kāda laika iekš eBay iegādājos arī FED-5s aparātu. Ērtāks lietošanā: dzidrāks tālmēra skatu meklētājs, taimeris, iebūvēts eksponometrs, filmiņas uzvelkamais kā Zenit un ārvalstu kamerām, objektīvs skaistāks un diafragmas vērtības ar klikšķiem maināmas – nenobīdīsies kā Industar-26M objektīva brīvi kustināmā fragma. Tad nu sāku vandīties ar FED-5s un trīskāji jeb statīvu. <br />Ziepis jau bija nomiris pavisam, - sanāca mazliet apstākļu mudināta pāreja uz analogo, kuru motivēja analogās pasaules nenoteiktība, kam it kā vajadzētu būt šķērslim, taču nē – tieši otrādi.<br />Pēc kāda laika man iedeva paspēlēties ar spoguļkameru. Olympus OM-1, par kuras kvalitāti un performanci biju un esmu sajūsmā. Abi FEDi tagad skaisti dekoratīvi stāv plauktā, atspoguļot manu nelielo senlietu fetišu un gaidot, - varbūt iekš FED-5s varbūt kādreiz tomēr iemājosies kāda filmiņa. Un jā, pirms kādas nedēļas ieliku filmiņu gan iekš OM-1, gan iekš FED-5s – tāpat vien, velna dzīšanas pēc. Lai atcerētos kā tad bija ar tālmēri strādāt.<br /><br />Tā nu tas viss sākās. Priekšrocības pār digitālo pasauli? Pašam svarīgas būtu apmēram šādas:<br />- zemas starta izmaksas;<br />- funkcionāla senlieta;<br />- kvalitāte, kura salīdzināma vien ar full frame DSLR aparātiem vai ar ļoti labiem crop modeļiem;<br />- neierobežots ilgās ekspozīcijas laiks bez jebkādas attēla degradēšanās;<br />- diapozitīvi uz lielā ekrāna;<br />- pilnīga manuālā kontrole pār attēlu;<br />- foto pamatu apgūšana un gandarījums par apgūtā iemiesošanos tehniski labās bildēs;<br />- sevis pilnveidošana, reducējot kļūdas – jo kļūdas maksā: ~20 santīmus par vienu kadru;<br />- dzīves stils? Vecā fotografēšana ar vecu tehniku? Jaunā fotografēšana ar vecu tehniku, piešķirot šim jaunajam vecā auru?<br />- korektāka krāsu reprodukcija – nekādu tur white balance un korektu krāsu temperatūru vājprātu;<br />- pedantisms, kurš nepieciešams, lai diafilmas liktu rāmīšos, veidotu leibļus (ar iepriekš, fotografēšanas laikā blociņā fiksētiem datiem: nosaukumu, ekspozīcijas datiem, datumu) un lipinātu tos uz katra rāmīša.<br /><br />Analogā pasaula rada man iespaidu, ka daru to ne tāpat vien. Jo katra bilde jūtami uzreiz maksā, katra bilde prasa zināšanas, katrs diapozitīvs prasa pedantisku sistematizēšanu, bet katrs rezultāts – sniedz labu baudu.<br /><br />Ja jau laboratorijās attīstīta filma sniedz man baudu, tad kādu prieku man sniegtu attīstīšanas procesa apgūšana? Ui, pat bail iedomāties. Tad varētu arī taisīt melnbaltos „diapozitīvus” – melnbaltu-negatīvu filmiņu pēc tam kopējot uz vēlvienu melnbalto-negatīvu, iegūstot pozitīvu jebšu melnbalto diapozitīvu ^^. Jā, protams, attīstīšanas procesu apgūšana ir ne tik tāls nākamais pilnveidojamais sapnis manā analogās fotogrāfijas amatiera pasaulītē.<br /><br />Un prieks ir arī, protams, atrādīt draugiem un citiem interesentiem savu veikumu, noturot diapozitīvu skatīšanās vakarus, kuri jau ir bijuši vairāki. Kas zina, varbūt kādreiz uztaisīšu arī pavisam publisku skatīšanās pasākumu, kad piefočētas būs kādas, hmm, 50 diafilmas?! Tagad man iet 16. un 17. diafilma. Kāds gadiņš, divi gan jau paies, pilnveidosies prasmes, uzlabosies redzējums un tehnika... :)<br /><br />Tagad digitālā fotopasaule mani vienkārši īpaši nevilina. Nebūtu jau slikti, ja man piederētu full-frame DSLR ar pilnu objektīvu klāstu. Taču man kaut kā šķiet, ka es daudz, daudz vairāk priecātos par to pašu OM-1 vai OM-3 ar pilnu objektīvu klāstu + savu fotolaboratoriju. Tas, lūk, būtu baudījums!<br /><br />Izņēmums: fotodarba instruments mūsdienās reti, kurā nišā var būt analogs.<br /><br /></div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:121874 2011-11-01T15:52:00 2011-11-01T15:52:00 2011-11-13T15:56:30Z 2011-11-13T15:56:30Z <div style="text-align: justify">Fočēju, fočēju – tā mierīgi fočēju diafilmiņas iekš Olympus OM-1 kameras. Sasodīti ērts analogais instruments ar 50mm 1.8 stiklu, kurš tik skaisti zīmē i asumu, i bokeh! Viena filmiņa pēc otras gluži nē, bet kādas 20 gan jau ir izfočētas. Gan melnbaltās, gan krāsainās, gan diapozitīvās. Un tieši ar diapozitīvajām esmu aizrāvies visvairāk. Beigu galā kaut kā ir jālieto mājās uzstādītais ekrāns un diaprojektori. Un tad pie vienas diafilmas beigām „fak” un filmas uzvilcējs vairs nelec atpakaļ. Pļukš un iepūt.<br />Jaucu vaļā.<br /><br />Atjaucu un priecādamies priecājos par japāņu inženieriju. Zobrati un atsperes nepajuka uz visām pusēm kā atjaucot, teiksim, Zenit. Bet viss skaisti organizēts iekš blokiem, kuri eleganti sadalās un ir saliekami atpakaļ visnotaļ bez pūlēm. Lūk. Izrādījās, ka pārplīsusi atspere. Mēģināju labot. Sanāca. Nē, nesanāca. Sanāca tagad? Nē, nesanāca. Nu i nah, dzēru tālāk vermutu un liku mierā.<br />Pēc kādas nedēļas iedeva man uz kredīta 4(!) diapozitīvās filmiņas. Un uzreiz kameru taisīt ķēros. Sanāca? Nope. Sanāca tagad? Jap!<br /><br />Smalka manta, kuras pieregulēšana vien ir vesela trial and error zinātne. Taču šķiet, ka izdevās. Ne perfekti, taču viss darbojas. <br />Lai dzīvo atomcilvēciņi!!!<br /><br />Pašam gan kārs sieķis tek OM-3 virzienā. Vai vismaz OM-2 ^^<br /><br /><a href="http://disfigurator.deviantart.com/gallery/">http://disfigurator.deviantart.com/gall<wbr />ery/</a><br /><br /></div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:121608 2011-10-13T17:18:00 2011-10-13T17:18:00 2011-10-13T15:14:33Z 2011-10-13T15:14:33Z <div style="text-align: justify">Ap šo pavasari es ar savu dārgo sievieti meklējām mitekli - vien sev pašiem. Tā teikt, jāatbrīvojas no komunālajām "ērtībām". Skatījām sludinājumus, apskatījām vairākas ēkas un dzīvokļus tajās. Apstājāmies pie viena. Divstāvu koka ēka centrā. 115 kvadrātmetri par 1Ls kvadrātmetrā. Sasodīti lēti! Negribēju doties iekšā nemaz. Niķojos, ka pārāk liela platība mums diviem un bija jau Ebals un Zaebals mani apsēdis, meklējot dzīvošanas platību, kas atstāja negatīvu apjausmu dvēseles rajonā. Lai nu kā, apskatījāmies dzīvoklīti.<br />Remonts taisīts ar ofisa domu prātā. Kad telpas 2 gadus nav ņemtas kā ofiss, tās mazliet pielāgotas dzīvošanai. 115 kvadrātmetri 6 telpās!!! Dažās istabās tizlas salātzaļa toņa sienas, radiatoru nav, iekārtie griesti ar dienasgaismas lampām gan ir. Papretīgi. Koridorā bija ginekoloģiskais krēsls! Apskatījām dzīvokli un uzreiz jau radās atziņa: jāņem! Māklerei uz joku teicu, ka ņemsim, ja atstās mums krēslu. Taču joka nopietnība netika uztverta. Pēc apskates devāmies prom un jau tad savai dāmai piekodināju krieviski runājošajai māklerei norādīt, ka mēs ņemam. Un jā, uzreiz pateicām un paņēmām. Ja nebūtu rīkojušies uzreiz, platību paņemtu tie, kas nāca jau mums pretim augšā pa kāpnēm! Tad nu mazliet vēlāk mēs bijām jau jaunajā miteklī. 9. dzīvoklī. Te nu sākās likstas. <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br /><br />- ievākšanās laikā strādnieki, kas laboja karstā ūdens problēmu (kas raksturojama ar to, ka HVZkur pazūd ūdens no boilera - bez maza joka tek nepiesātināmā dirsā), atļāvās nospert manus mūzikas un oriģinālos videospēļu diskus ~150Ls vērtībā + mobilo tālruni. Lai nu kā, atguvu vērtības. Notikums gan liek pacelt uzaci vai divas par zaglēnu intelektu. Uzacis paceļas par 1 iedomāto vērtību;<br />- saņemot pirmo rēķinu, izrādījās, ka cena bija bez PVN un uzkopšanas/sanitārajām izmaksām, kuras gan tiek slinki realizētas dzīvē. Reāli tie ir ~190Ls/mēnesī. Taču, ņemot vērā platību, iebilst kaunos. Taču uzaču pacēlums +1;<br />- elektroinstalāciju vilkuši puišeļi. Gaismas slēdži maksimāli neērtās vietās, kontakti it kā daudz, taču bez LAN štekera (kuram vajadzēja būt, ja jau kā ofisu gribēja nodot). Ha, kur ta LAN štekeri, ja māja pat nav pievienota tīklam. Pie citām sienām pat 3 rozetes, pie pretējām nevienas - WTF? Un, ja iesprausts boileris, ūdens tā smuki sāk dot pa nagiem. The Hell? Uzacis + 4, sāk pietrūkt pieres.<br />- sanitārais mezgls uz potenciālo virtuvi jāvelk pašiem. Nu, neko, izdarījām.<br /><br />- nāca apkures sezona. Koka ēka. Plānas koka sienas. Tām raksturīga nenoturība pret temperatūras svārstībām aiz loga. It kā jau to varēja visnotaļ pamatīgi novērst, siltinot sienas, piemēram, vai ne?! Bet nē, skuju. Aiz reģipša gaudo vecāsmātes tukšā peža. Ne miņas un ne ziņas no akmens vates vai kāda cita siltinātāja. Turklāt oriģinālā telpām tualetē bija lodziņš. Tam priekšā tagad ir reģipsis, kas apšūts ar dušas kabīnes flīzēm. Bet mani nepamet sajūta, ka lodziņš nav ticis hermētiski noslēgts, jo aiz reģipša ir diezgan neslikta vilkme. Un flīzes, kuras ir priekšā lodziņam, pa reģipša šuvi ir saplaisājušas šo divu tukšo, neapkurināto gadu laikā. Bez maza joka jāārda nost siena un jāsiltina, vai arī jāpūš kā citādi aiz tām kādas siltumizolējošās putas. Ok, nav siltumizolācijas. Skaidrs. Dauņi, bet ko nu padarīsi. Ofisiem laikam "nevajag" siltumu iekštelpās?! Telpās vismaz ir divas podiņu krāsnis. Viena smuki pieejama - kurtuves puse tagadējā mūsu virtuvē, bet mūrītis guļamistabā, kurai tas būs ļoti nepieciešams ziemā - divas ārējās sienas - mājas stūris. Otra krāsns ir dzīvojamajā istabā. Kurtuves puse brīva - priecē dzīvojamo istabu. Otra puse? Tās nav. Aizšūta ar reģipsi, jo tur, citēju, "esot bijušas šausmas". Vismaz māklere toreiz apgalvoja, ka krāsnis ir iztīrītas un skurstenis tāpat.<br />Protams, ka tie izrādījās komercmāni. Dzīvojamās istabas krāsni dabūjām tīrīt un mūrīti arbrīvot no reģipša murgiem. Atklājās, ka idioti bija nojaukuši mūrīša dekoratīvo dzegu, lai varētu savā iedomātajā izkārtojumā piemaukt profilus reģipsim!!! Pie velna, varēja tak 10cm nostāk un nekas nebūtu jājauc! Bet nē, mūrīti jāpahujārī šiem bija. Mūrītis pats arī sasvēries. Pizas mūrītis. Skumji mazliet. Taču, kad iztīrīto krāsni iekūrām, tā iesila daudz ātrāk par otro, labo krāsni. Un kā jau podiņu krāsnis, siltumu tur diennakti vai divas! Apkures jautājums vismaz ir atrisināts. Lokāli. Jāiztīra vēl tikai otrā ēkas pusē esošā krāsns un tad jau abas sils aptuveni vienādi. Un jā, krāsns apkures individualitāte un mīļums, veselīgums, bija viens no papildus iemesliem, kāpēc ņēmām šo mitekli. Lai nu kā, uzacis sen jau pametušas pieri un karikatūriski levitē.<br />Vienīgi tagad vēl jādomā par kurināmo. Jāpiesilda ~350 kubikmetri. Ar ko labāk? Bērza/Apses malku vai Bērza/Apses skaidu briketēm? Malka būtu vajadzīga kādi 6 steri. Brikešu gabarītos - kādas 3-4 paletes jeb tonnas. Malka deg mīļāk, trūīgāk un ar momentānāku siltuma atdevi. Un vienkārši, "pareizāk". Bet nav šķūnīša, kur to glabāt. Siena, pie kuras tie reiz bijuši, ir plika. To dekorē atkritumu konteineri un noparkotās mašīnas. Malka te nu slieca atkrist. Vēl jau varētu no veikaliem pirkt malku, safasētu iekš 40 vai 50l maisiem. Tad darba istabā varētu eleganti sakraut kārtīgu šādas skaisti organizētas malkas kalnu. Taču brikešu analogs aizņemtu krietni mazāk vietas. Turklāt man riebjas kā deg briketes - ar slinku liesmu un briketes ātri vien izjūk, piediršot krāsni ar skaidām, kuras visu laiku jākustina, lai tās degtu ar liesmu, nevis bezjēgā gruzdētu. Varbūt jāpamēģina tie fasētās malkas piedāvājumi?<br />Lai izkurinātu dzīvojamās istabas krāsni, vajag apmēram 1,2 skaidu brikešu paciņu. Jebšu 10,2kg bērza brikešu. Tad krāsns ir apmēram karsta. Otra krāsns rij vairāk. Kādu pusotru maisiņu. Jāiztīra no sodrējiem, tad rīs mazāk. Tātad, ja maisiņš par latu, tad nokurinam vienā piegājienā ~3 brikešu iepakojumus ~3Ls vērtībā. Iegūstot neglītas liesmas dāvāto tīkamo siltumu. Bet tie malkas maisi maksā ar apmēram 3Ls par 40-50l. Un no viena maisa man šķiet, ka krāsnis var izkurināt labāk. Sanāk, ka malciņa = win. Turklāt malka deg ar skaistu, sprakšķošu un varenu uguns spēli, kuru pavada kārtīga rūkšana, nevis slima kaķēna šļupsti, kurus izdveš briketes, tām sadaloties kā pļutkai.<br /><br />Tā, lūk. Sēžu un domāju. Fonā skan <a href="http://goodwood.lv/">http://goodwood.lv/</a> web lapas skaņa. No turienes arī jāpaprovē kāds maišelis. Piegāde un sakraušana jau esot cenā. Tad lai stiepj uz otro stāvu : D<br />Šķiet, ka jāspiež uz malku, nevis briketēm. Tās labākas ir ekonomiskajām krāsnīm, kur svarīga ir viemērīga kurināmā izdegšana ilgā laika posmā. Podiņu krāsnis prasa kārtīgu vīrieša pieeju. Prasa METAL! Sēra vītolu, osi, ozolu, bērzu un apsi - pagaļu formā! Un ja vajag ~6kubus malkas un vienu kubu veido kādi 25 40l malkas maisiņi, nepieciešami ir kādi 100-150 maisiņi uz apkures sezonu. Cenai jāsvārstās ap to pašu brikešu cenu - kādiem 300Ls uz visu apkures gadu (ieskaitot ziemu, pavasari, drēgno rudeni un kādu aukstāku vasaras mēnesi). Ja šķiet dārgi, tad padomājiet par to, kādas izmaksas būtu mēnesī, kurinot šos 115 kvadrātus ar garlaicīgo, paverdzinošo, neveselīgo centrālo apkuri, kura te ir, te nav.... Gadā sanāktu ap, hmm, 600Ls?<br /><br />Podiņu krāsnis + malka! Metal.<br /><br />Un jā, cik esam novērojuši, būsim vienīgie mājas iemītnieki, kuri kurinās ar malku, nevis elektriskajiem konvekcijas radiatoriem vai apsildāmo grīdu, gāzi vai citu huiņu. Beigu galā krāsnis jau stāv visos dzīvokļos turpat uz vietas. Kāpēc tad neizmantot šo mūrnieku svētību? Kāpēc pisties ar alternatīvu meklēšanu, kas tik un tā būs dārgākas par malkas apkuri? Vai cilvēki ir palikuši jau tik slinki, ka par baigo neērtību uzskata krāsns kurināšanu un malkas sagādi? Vai arī visi ir baigie ceļotāji bez draugiem, kas baidās atstāt telpas ziemā neapkurinātas, pakļaujot sanitāro mezglu sasalšanas riskam?<br />Man gan šķiet, ka cilvēce ir zaudējusi apziņu par to, kāda vērtība ir dzīva kontrolēta uguns, tās radītais siltums, ventilācija un atmosfēra. To aiztāj ar bezpersoniskām instalācijām. Lai jau. Kas ta man. Mums divas krāsniņas un divi kaķīši ^^<br /></div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:121493 2011-08-04T22:24:00 2011-08-04T22:24:00 2011-08-05T04:54:27Z 2011-08-05T04:54:27Z <div style="text-align: justify">Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:<font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br /><br /><b>Jup, tā ir</b><br />- Silent Hill 2. Šis nu gan ir strīdīgs gadījums, taču +/- derīgs;<br />- Fatal Frame jeb Project Zero 2;<br />- V-Rally 2;<br />- Legacy Of Kain: Soul Reaver;<br />- Metal Gear Solid 2;<br />- Sonic The Hedgehog 2;<br />- Super Mario Bros. 2;<br />- Quake 2;<br />- Battle City (pirmā spēle sērijā ir Tank Batallion, trešā – Tank Force; abas “Tank” daļas ir Arcade aparātu spēles);<br />- Mortal Kombat II;<br />- Dino Crisis 2;<br />- Driver 2;<br />- Fear Effect 2;<br />- The Suffering: Ties That Bind;<br />- Blaster Master 2;<br />- Chip 'n Dale: Rescue Rangers 2;<br />- Road Rash 2;<br />- Top Gear 2;<br />- Metal Slug 2.<br /><br /><b>Nope!</b><br />- Forbidden Siren – pirmā spēle: neatkārtojams atmosfēras ģenialitātes lidojums. Bezjēdzīgi nevajadzīgi grūta. Bez caurejas nesākt;<br />- Twisted Metal – mazliet ceturtā un Black ir bestest;<br />- God Of War – spēlēta tikai pirmā un otrā. Pirmā pasmagi atdauza otro;<br />- Resident Evil – pati pirmā tīk vislabāk, šķiet. Tur pat ir tīrasiņu spriedzes Horror: kaut kas tāds, kas tikai mazliet atkārtojas vēlāk;<br />- Devil May Cry – 1. un 3. Daļa ir āsom, 2. daļa nekam neder;<br />- MediEvil – šķiet, ka pirmā mazliet tuvāka;<br />- Parasite Eve – pirmā ieņem favorīta placi;<br />- Streets Of Rage. SOR3 = bestest;<br />- Battletoads – šai sērijai pēdējā (Arcade platforma) ir bestest.<br /><br /><br />Šeit arī sanāca apskatīt visu manā rīcībā esošo vai bijušo, vai reiz spēlēto videospēļu sēriju kopvērtējumus. Un jā, šis ir visnotaļ subjektīvi interpretējams likums. Un, kā jau daudziem likumiem, tam ir arī savi izņēmumi un nereti tiek veikti grozījumi, konsolidācija, papildināšana u.c. revīzijas. Bet kopumā – šis likums strādā. Atspoguļo vairākuma veidoto taisnību. Interesanti. Un likumsakarīgi, ņemot vērā to, ka izstrādātājiem ir augsne, kuru uzlabot vai pārmēslot.<br /><br />Un filmas? Uz tām ar mazliet attiecas. T2, piemēram. Bet pārsvarā nemēdzu aizrauties ar seriāliem, līdz ar to lai paliek tikai spēles.<br /><br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:121112 2011-07-27T20:54:00 2011-07-27T20:54:00 2011-07-27T18:32:24Z 2011-07-27T18:32:24Z <a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/sIdoOf0He0JpFMrRDS1q0g?feat=embedwebsite"><img src="https://lh4.googleusercontent.com/-U7mdo_fX4Gg/TjBWni0pP0I/AAAAAAAAGo4/yvCLzjWtFB4/s330/Picture%252520027.jpg" align="left" style="margin: 0px 7px"></a> <div style="text-align: justify"><br /><div style="text-align: center"><font size="4" color="green"><b><a name="cutid1"></a>I<br /><br />Intro</b></font></div><br /><br />Braukājoties ar velo darba meklējumos, ieklīdu kādā bijušā industriālajā teritorijā, kura reiz ir nesusi LPSR vārdu visā savienībā, bet tagad ir sadrumstalota vairākos īpašumos, kas izīrēti dažādiem uzņēmējiem – kā jau vienmēr šādos gadījumos tas ir. Lūk, ieklīdu ar divriteni aiz vārtiem un ripoju cauri – visapkārt notiek saimnieciskās darbības. Ziedu vairumtirdzniecības bāze, PVC cauruļu uzņēmums un pat muitas zona tālākajā nostūrī. Aiz biezās angāru un koku masas slēpjas citi sīkāki uzņēmumi, kas ir ārpus šīs teritorijas, šķiet. Pārliecināties nevēlējos, jo tad nāktos paviesoties muitas zonā, kuras perimetru skaisti dekorē baltas videonovērošanas kameras. Attiecos no šāda piedāvājuma un devos pa to pašu ceļu klusiņām braukt atpakaļ, kad ieraudzīju ko sirdi zemapziņu sildošu. Proti, zem masīvā mākslīgā(?) kalna/uzbēruma, kas šķietami nevainīgi norobežo dažādas teritorijas un kalpo par ticamu ģeogrāfisko reljefu, ir betona sienām klāts padziļinājums, kas ved tieši kalnā. Sabremzēju, smaidu! Iebraucu padziļinājumā un patīkami apstulbstu – ceļu aptur masīvas triecienizturīgas metāla durvis. Ar vārdu „masīvs” es nedomāju ko tik graciozi gigantisku kā lidostu angāru durvis, bet ko mazāku. Ko tādu, kas, vadoties pēc atmiņas, pazemo šīs hermētiski noslēdzamās, sprādziendrošās durvis <a href="http://content8-foto.inbox.lv/albums95301772/ichtus/2009-04-03_Patvertne/62-TEH-herm-tisk-s-durvis-Liene.jpg">kādā citā civilajā aizsargbūvē</a> (kuras uzdevums bija nodrošināt vienas strādnieku maiņas izdzīvošanu uzbrukuma gadījumā, lai rūpnīca varētu turpināt darbību – tas attiecas uz visām PSRS laiku industriālajās teritorijās esošajām patvertnēm). Ja salīdzinātās hermētiskās durvis varētu kalpot par masīvas bēdzēju masas ātrspējīgu uzņemšanas kloāku, tad šīs, pakalnā esošās, var uzņemt kādu kravas mašīnu. Bez īpašām problēmām. Vēl kāda atšķirība – salīdzinātās hermes sāņus reiz vilka elektromotors. Taču šīs durvis karājās masīvās eņģēs. Lai nu kā – viens ir skaidrs, šīs masīvas hermes kustināt ar roku būtu, maigi sarkastiski izsakoties, naivi un izcili debīli. Turklāt tās nerotā nekāda veida rokturi. Nopūtos un braucu atpakaļ, kad ieraudzīju relatīvi blakus esošu līdzīgu padziļinājumu. Iegriezu saulē mirdzošo velo šajā plašajā caurumā. „Убежище No. 641” un „Двери но. 2” – sarkaniem burtiem veidotie uzraksti skaisti lūp nost no plastmasas klātās fluorescentās lampas pie gala sienas – virs divām hermēm. Cilvēkiem paredzētas durvis, izvietotas labajā un kreisajā ieejas pusē. Pie labās sienas atrodas aprūsējusi informatīvā plāksne, kas nolupuši-saraustītā krievu valodā vēsta patvertnes lietošanas noteikumus un to, kur ir meklējama atslēga. Iedomājos objekta plašumu, kura skatu cenzē šie trīs metāla izstrādājumi. Wow. Ar šo apjausmu aug ne tikai sirdspukstu frekvence, bet arī apbrīna un vēlme iekļūt.<br />Tajā pat laikā aktīvi rosās adrenalīnu sintezējošais dziedzeris. Beigu galā esmu apsargātā teritorijā spilgti gaišas dienas laikā, apmēram 13.50 un manu rosīšanos ap durvju svirām, iespējams, vēro kāda ne visai akla videonovērošanas kamera, kas manis atstarotos gaismas starus varētu uztvert un reproducēt apsarga kamerā, kurš manas aktivitātes varētu interpretēt kā noziedzīgu darbību, kas uz karstām pēdām ir apturama... Pārdroši? Varbūt. Nē, droši vien. Risks ir augsts. Rosos tālāk, taču ciemiņu pie manis nav. Rosīšanās laikā konstatēju, ka vienas no durvīm nav hermētiski noslēgtas un tās it kā būtu lietojamas, ja vien tās pie mātes miesām neturētu pieklājīga piekaramā atslēga ar pusapļa atslēgas caurumu. Pa spraugu ir saožama patvertnes smarža. Rrrrr. Pa kreisi esošās durvis ir aprūsējušākas un to atdarīšanas sviras nav izkustināmas. Piekaramā atslēga šeit nav uzdevumu augstumos. Augstumus likvidējusi vardarbīgā kārtā aplauzts iekāršanas caurums. Lūzuma vieta ir aprūsējusi. Tātad, seni notikumi. Nedaudz augstāk ir vēl caurumu pāris, kurus caurvij nieka stieples. Viena no tām tur finiera plāksnīti ar uzrakstu. „21”, ja nemaldos. Otra ir no elektriskā metināšanas aparāta aizgūta metināšanas stieple, no kuras palicis vien skelets, - miesiņa vien galos. Rodas iespaids, ka šīs durvis no brīves norobežo vien šīs divas nieka stieples. To konstatējis, devos prom. Beigu galā – nevienas no durvīm nav atveramas. Prom uz nenoteiktu laiku. Nākas atzīt – indīd objekti dažādos diennakts laikos ved dažādas dzīves. Dienas laikā varēju tur knakstīties zem kameras acs, bet naktī kas tāds noteikti neietu cauri – fiksi no nez kurienes uzrastos cilvēks apsarga formā, ar apsarga tiesībām.<br /><br />Reiz bija 2011. gadā kāda burvīga jūnija diena. Biju uz velo un devos uz norunātajām darba pārrunām. Iebraucot teritorijā, ievēroju, ka pie iebrauktuves kontrolpunkta (aktīva sargu posteņa) skaisti saulītē gozējas visnotaļ respektējama izmēra un izskata ventilācijas šahtas! Betona „sēnes”, skaisti izaugušas blakus viena otrai. Starp tām ir soliņi – smēķētāju un atpūtnieku stūrītis.. Pa kreisi no šīs burvības ir sīka būve. Ieeja, droši vien. Braucot tālāk teritorijā, pamanu, ka metrus 30 pa labi pie daudzstāvu ēkas gozējas vēl viena sēnīte. Gardi jo garda, jo uzskatāmi vieš pazemes būves apjomus. Tīri respektējami, iedomājos. Ripoju šīm burvībām garām ar nu jau radušos domu par to, ka man noteikti ir jāiekļūst šajā pazemes būvē, ja jau nesenais mēģinājums ar 641. nebija sekmējies. Man noteikti ir jāpiekļūst pie šo sēņu gardajām saknēm, kas skaisti stiepjas zem pelēkā asfalta seguma. Vadoties pēc ožas, nekļūdīgi sasniedzu galamērķi – parunājos ar šefu un piekritu tūdaļ pat sākt darbu, lai nočekotu to, vai man rokas aug no pareizās vietas.... Kā vēlāk izrādījās, šī diena bija vēl jo burvīgāka, jo nu es biju pieņemts darbā, kurš atrodas teritorijā, kuras ieeju skaisti dekorē šie divi urbānā meža augļi – „sēnes”!<br /><br />Laika gaitā nostiprinās doma un materializēja stratēģija/rīcības plāns:<br />a) objekts ir paliels un sen nav būts pazemē. Gribu! Ļoti! Kā iekļūt? Interesantā manierē (nelegāli), vai mazāk stimulējošākā (legālā)?<br />b) teritorija tiek sargāta un ieeja ir zem nesnaudošu sargu deguna. Ne tik burtiski kā VEF gadījumā, bet tomēr;<br />c) punkts „b” liecina, ka cerēt uz nelegālo iekļūšanu ir stulbi;<br />d) rodas fiksā doma: es tagad te strādāju, braukāju ar velo gar/zem barjeras – mani noteikti, ka pamanīs, jo daudzi velobraucēji šeit nav. Kādi 3-5 varbūt;<br />e) tātad, viss, ko man atliek darīt, ir pacietīgi demonstrēt sevi – to, ka šeit strādāju. Demonstrēt var ne tikai ar „d” punkta palīdzību, bet arī ar ko personiskāku, proti, sveicināšanos. To sāku piekopt pēc kāda mēneša.<br /><br />Lēns – varbūt agonizējoši lēndarbīgs plāns, taču man šķita, ka tam ir jānes produktīvus augļus. Esmu nu jau tur nostrādājis pusi no pārbaudes laika un šodien nolēmu, ka ir pienācis laiks spert soli. Piebraucu pie apsarga un apvaicājos par to, vai nebūtu iespējams iekļūt patvertnē, jo man, redziet, ir tāds hobijs un ne vienā vien patvertnē ir sabūts. Šķiet, ka apsargs mani nesaprata. Tūdaļ jau šķita, ka viņš veltīs man neizpratnes un patvertnes nezināšanas vai slēpšanas skatienu, kuru papildinās ar attiecīgu nolieguma verbālo vēstījumu. Novērojis šo ķermeņa valodas zīmi, steidzos piemetināt, ka teritorijā ir atrodamas ventilācijas šahtas, kuras ir raksturīgas patvertnēm. Šis, šķiet, viņu pārliecināja – teica, ka droši vien esot jārunā ar priekšnieku. Sarunas sniedza taustāmu rezultātu: lapiņa ar priekšnieka vārdu un telefona Nr. Pateicos un devos dienišķajā darba dienas pusdienu pārtraukumā. Atgriežoties pēc tā un iebraucot teritorijā, apstājos un veicu zvanu.<br /><i>- Labdien, vēlējos pajautāt par iespēju iekļūt patvertnē. Klusums. Esmu no Post-apo jaundibināmās biedrības – mēs pētām PSRS atstāto Civilās aizsardzības mantojumu: aprīkojumu un patvertnes, un veidojam Civilās aizsardzības muzeju. Redzu, ka teritorijā ir ventilācijas šahtas. Strādāju tepat „Vāverītē”</i> (nosaukums mainīts, lol) <i>un vēlējos paskatīties patvertni.<br />- Šodien neesmu uz vietas, rīt būšu. Tad arī varētu apskatīt.<br />- Skaidrs. Apsargiem patvertnes atslēgu nav, vai ne?<br />- Nē, nav, ir tikai man. <br />- Tad rīt varētu. Es jums zvanīšu vai kā, lai sarunātu laiku.<br />- Zvaniet man no rīta, būšu uz vietas.<br />- Labi, paldies, tad līdz rītdienas zvanam!</i><br /><br />Ar šo beidzu produktīvo sarunu un stūrēju velo tālāk – iekšā darba ēkā. Mans darbagalds ir tumšs un pamests. Mazliet tīkama aina. Joprojām nav materiāla. Līdz ar to arī citviet nav ko piestrādāt, droši vien. Līdz ar to piezvanu kolēģim, uzzinu, ka viņš jau ir prom. Nolēmu darīt to pašu un jau pēc minūtēm 5 esmu uz riteņiem – dodos vēlreiz gar sēnēm, ārā no teritorijas. Lejā pa kalnu un griežu stūri darba teritorijai blakus esošās industriālās teritorijas virzienā. Apkārt notiek aktīva saimnieciskā darbība – Ziedu bāze un PVC... Hehe. Ēku rotā mobilā telefona numuri – domāju piezvanīt, taču domu atmetu, jo patvertne noteikti nav izīrējamā stāvoklī, līdz ar to izīrējošajai firmai gar to noteikti, ka nav nekādas daļas.<br /><br />Nopētīju vēlreiz visas trīs durvis. Pakavējos pie šīm mīļajām cenzorēm, veicu nelielas iekļūšanai raksturīgas darbības. Bez rezultātiem. Lai gan izdevās izkustināt piedrāzto piedrātēto hermju sviras, taču durvis nepadevās. Procesa laikā no augšējās labās sviras kustināšanas iekšpusē atskanēja koka nokrišanas skaņa. Tātad, aizdarīts ar kokmateriāliem. Patiesību sakot, izkustināju visas sviras, kas īsti nelīdzēja: durvis nepadevās pat tad, kad visas sviras bija uz „otkrito” pozīciju un bija nokritusi koka barjera iekšpusē. Atliek pieņemt: a) koka barjera dekorē arī apakšējo labējo sviru (tā grūti kustināma); b) durvis ir ne tikai aizbultētas pa sentēvu metodei, bet arī vai nu aizmetinātas, vai arī tik ļoti ierūsējušas, ka pakustināt tās pat pa milimetru neizdevās. Verdikts: nav atveramas. Uzsākot atceļu, pamanīju, ka augstāk kalnā gozējas mazā rezerves izeja. Statusu nenoskaidroju, jo atkārtoti pamanīju no muitas zonas perimetra kādu nelabu skatienu. Kameras skatiens, kas pavērsts pret ieeju muitas zonā. Pēc būtības kamerām vajadzētu interesēt tikai muitas zona un tās drošība. Taču, šī pieņēmuma racionalitātes apzināšanās neizslēdza domu par to, ka apsargs varētu interesēties par jebko citu, kas no monitorā redzētā šim šķistu ne tik likumīgs. Kamera redz tikai ieeju pašos ieejas tuneļos, hermes neredz. Un tomēr. Respekts pret šo drošības ierīci. <br />Lai nu kā, turpināju skatienu augšup, domājot. Skatiens atdūrās pret pazīstama betona žoga nepazīstamo otro pusi. Kā arī pret angāru aprisēm – mana darba teritorija! Pie velna! Prātā sēdvietu ieņem ilustrators, kas veido skices, lipinot kopā šādas detaļas: 1) milzīgas hermes; 2) mazas hermes blakus – tādā pat tunelī, kas paredzēts cilvēkiem; 3) kalns, kura nogāzē ir šīs trīs hermes; 4) kalns, kura augšpusi norobežo žogs, aiz kura ir saskatāmi manā darba teritorijā esošie angāri; 5) sēnes, kuras aug pie darba teritorijas sargposteņa; 6) sēne, kas atrodas pie daudzstāvu ēkas nogāzes pusē; 7) baumas par šī (potenciālā) objekta potenciāli grandiozo izmēru.<br /><br />Elementi tiek savietoti šādā ilustrācijā: darīšana te ir ar vai nu vienu, vai divām patvertnēm. Vienu no tām dekorē viena masīva un divas normāla izmēra hermes. Sēņu augšanas virziens mazliet naivi norāda uz to, ka abas patvertnes ir cieši viena otrai blakus. Varbūt ne tik cieši? Beigu galā vertikālie līmeņi ir diezgan atšķirīgi. Atšķirīgi par kādiem metriem 10-20. Uz aci. Un tomēr – vai būtu jēga būvēt divas atsevišķas patvertnes un izvietot tās relatīvi tik blakus (domājot vertikālo virzienu)? Un kāpēc tik masīvas durvis tur lejā? Vai mazai vai pat vidēja izmēra patvertnei tādas būtu racionāli pamatojamas? Nē! It kā nebūtu. Aiz lielajām durvīm ir jābūt lielai patvertnei. To tā kā priekšā saka loģiskā domāšana un maza, nu vairs ne tik naiva cerība. Rodas jautājums: vai tiešām šīs abas patvertnes nav unificētas un skatāmas kā viena LIELA PATVERTNE? Beigu galā minēto sēņu saknes varētu mierīgi stiepties zemē dziļāk, nekā ierasts. Beigu galā – kāpēc gan ne? Kas tad to tām var liegt? Jā, pie velna, kas tad to tām var liegt? Nekas! Wishful thinking? Un nekas vairāk? Varbūt. Un tomēr?! Meh, pārāk daudz zinātkāres un gaidāmā legālā bradājuma jautājumu. Nedaudz misticisma un apbrīnas. Sajūtas, ka esmu. Bradāju, tātad esmu. Dzīvs. Un rīt būšu vēl dzīvāks. Tad arī turpināšu aprakstu, atbildot uz šiem jautājumiem.<br /><br /><div style="text-align: center"><font size="4"><b><a name="cutid2"></a>II<br /><br />Rītdiena: nākamā diena aiz vakardienas</b></font></div><br /><br />No rīta, ierodoties darbā, veicu zvanu kontaktpersonai. Tajā pat laikā virs rezerves ieejas pamanīju nosegtu gaisa trauksmes sirēnu. Smaidīju. Kāds pacēla klausuli un atlika vien gaidīt ierašanos. Nonācu pie sarunas ar vietnieku. Runājām visu to pašu, ko telefoniski ar vakardienas telefonpersonu. Runātājs informēja, ka pats savulaik ir veidojis patvertnes plānu un sniedzis to VUGD CA daļai zināšanai. Un, ka inventāru (gāzmaskas un respiratorus) joprojām izmanto saimnieciskām vajadzībām. Informēja, ka arī pretējā galā ir gaisa trauksmes sirēna. Saruna turpinājās un tā veda pie pārsteidzīga mana secinājuma, ka iekšā netikšu. Atslēga esot pie saimnieka, kuram tagad atvaļinājums. Taču atslēgu tomēr viņam izdevās uzrakt. Pārsteidzoši īsā laikā. No darbiniekiem, pieņemu. Atstāju velo ārpusē un devāmies iekšā. Nojautu, ka šis būs nevis bradājums, bet gan eskortētas "ātrās kājas" jeb caureja, jeb patvertnes caurskriešana, nekur īsti neaizķeroties.<br />Ar katru nākamo soli lejup kļūst arvien vēsāks, līdz esam tikai ~4m zem zemes un skatam paveras tunelis ar hermētiskajām durvīm. Tiek ieslēgts elektriskais apgaismojums ar "rubiļņika" palīdzību pie hermēm. Ārpusē. Aiz tām - siltas gaismas izgaismota centrālā telpa, no kuras atzarojas dažādas durvis uz dažādas nozīmes telpām. Pārītis hermētisko uz nule kā izmantoto galveno ieeju/izeju aiz muguras. Koka durvis uz tualeti (pretim ieejai/kādu pusotru metru augstāk pa turpat esošajām betona tualetes kāpnēm). Ieejas pusē, otrā galā - koka durvis, kas ved uz koka paneļiem apšūtu, drūpoša brūnā linoleja izklātu, citēju, "štābu", kurā bija daži teritorijas plāni pie sienas. Vienā no tiem ieskicēta patvertne, kura noteikti nedraudzējas ar to lielo, ko biju naivi cerējis. Tualetes galā vēl ir hermes uz mazu ventilācijas telpu. Tajā ir ventilācijas sūknis un labi ja trīs filtri. Šajā pusē ir vēl kādas durvis uz kādu mazu telpu, bet tur mani neved. Ir vēl viens pārītis hermētisko durvju šajā pusē - diagonāli pretim ieejai: rezerves ieejas/izejas tunelim, kurš noslēdzas pie sargu posteņa - virszemes būdiņā, uz kuras jumta ir vecā elektriskā trauksmes sirēna. Dīzeļtelpu ar motoru un ģeneratoru patvertnē nemanu. Un tas arī nebūtu tā kā tik ļoti nepieciešami šai vidējā izmēra patvertnei. Pēc piecām minūtēm esam jau ārā. Steidzīgi. Nez kāpēc.<br />Vietnieks norāda, ka, kā jau redzams, patvērums ir normālā stāvoklī - tīrs, normāli pieejams, normālas durvis, visnotaļ apsargāta un ir gaisa trauksme, kas darbināma gan automātiski, gan ar roku. Par filtru stāvokli viņš nezina. Noteikti, ka nav mainīti, nodomāju. Un nav arī nekāda inventāra (ja ir, tad kastes ir saliktas tajā neredzētajā telpā) un rezervju šeit. Neba es to gaidīju. Neesmu tik brīnišķīgs daunis. To minu vienkārši tāpēc, lai ilustrētu, ka patvērums tomēr nav lietošanas gatavībā. Preses nama patvertne bija daudz tehniski gatavāka. Lai nu kā, kā korķis drīz esmu ārā.<br />Atvadoties, vīrietis noprasa vēlreiz par to, no kuras vietas man aug interese. Saku, ka esmu no jaundibināmās apvienības/biedrības post-apo.lv, kura veic PSRS atstātā CA mantojuma apzināšanu un izpēti. Piekrītu viņa apgalvojumam, ka oficiāli pašlaik neesam, bet topam. Minu vēl par muzeju un tā gatavības stadiju un to, ka pašlaik esošās Andrejostas telpas kļūst par mazu - šādi veicot mazu norādi uz to, ka šīs pasausās un apsargātās telpas varētu interesēt vairāk... Tad man esot jārunā ar saimnieku, viņš norādīja. Pie tā arī paliekam un dodos tālāk beidzot uz darbu, kavēdams 45minūtes. Atklāju, ka šai kavēšanai nav nekādu seku. Toties ir citādas sekas. Mutē ir tāda kā skāba īsās caurejas garša. Pirmkārt jau skādē sprints, otrkārt - ir skaidrs, ka šeit tomēr ir divu patvertņu jautājums, nevis vienas lielas. Treškārt - nemaz nedomāju prasīt atļauju fotografēt. Šķita neadekvāti ko tādu prasīt, ja kavēju darbu un tieku ātri rauts cauri pazemes būvei. Tātad, fotogrāfiju nav. No otras puses - 2in1 ir dematerializējies par vienkāršu „2 atsevišķas”. Viena patvertne ir caurskrieta, atliek kaut kādā manierē tikt galā ar otru. Lielo durvju īpašnieci kalna pakaļā. Jāapbruņojas tikai ar pareizo pieeju un jāmēģina vēl nedroši zīmēties kameru redzeslokā. To jāmēģina šovakar. Divatā ar savu dāmu. Pārdroši? Varbūt varbūt. No otras puses: kas muitas zonai būtu darāms iekš tās teritorijā neesošu, neizmantotu pazemes būvi? It kā nekas. It kā nekas. Droši vien, ka pēc pazušanas betonētajā padziļinājumā būs jāuztaisa aizsegs no turpat esošajiem izejmateriāliem: apzīmēta preskartona un ugunsdzēsības materiālu skapja žogotajām durvīm. Aiz aizsega tad arī varētu ņemties un tam vajadzētu iet cauri, ja vien kameras vērotājs nenāktu painteresēties par šeit notiekošo un par mistisko pāra + divu velosipēdu pazušanu no zemes virsmas. Aizdurvijā (cerams). Tad jau to uz vakara pusi. Lai visuvarenais Hermejs ir man labvēlīgs! Patiesību sakot, ja uz hermēm būtu kādas apsardzes firmas uzlīme, mēģinātu parunāt ieeju. Bet uzlīmes nav. Tātad...?!<br />Tikmēr darbā jāpaklausās audiogrāmata. Dean Koontz "Strangers", kurā figurē masīva, pašpietiekama pazemes militārā būve, kurā tiek glabāts noslēpums, kas saistīts ar cilvēka prāta un atmiņu manipulācijām. Vismaz tāds ir priekšstats par to, kad grāmata ir izskanējusi līdz ~pusei. Azraela bloks. Laba grāmata!<br /><br /><br /><div style="text-align: center"><font size="4" color="green"><b><a name="cutid3"></a>III<br /><br />641., trešā reize</b></font></div><br /><br /><br /><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/UEQWAVaVGo9GcKHswHoT7w?feat=embedwebsite"><img src="https://lh4.googleusercontent.com/-wGICk9gWd80/TjBWm26kMlI/AAAAAAAAGo0/ZZe5l_XWS_Q/s400/Picture%252520028.jpg" style="margin: 0px 7px" align="left"></a>Šoreiz jau divatā ar savu meiteni. Pievedu parādīt lielās durvis un tad mazās. Mēģināju vēl paraustīt sviras – ja nu šodien vairāk spēka? Un tad ieradās krieviski runājošs apsargs. Painteresējās par to, ko darām. Izklāstīju veco, patieso pantiņu un viņš mūs nozīmēja pie operatora. Braucām norādītajā virzienā un caur vienu adresāta kļūdu tikām pie īstā runātāja. Cilvēks, kas sēž pie kamerām, iedeva telefona Nr. Zvanīju un tur atklājās, ka jau pirms gadiem 2 it kā mēs tur jau esot bijuši. Mēs? Jau bijuši? Nekādā gadījumā! Nācās skaidrot, ka Latvijā pēdējā laikā ir aktīva UE kustība un ka tie nevarējām būt mēs, post-apo.lv, jo mums tādas informācijas nav. Taču telefonsarunas biedrs norādīja, ka arī bijuši divi - puisis un meitene. Fotografējuši un teikuši, ka muzejam! Muzejam?! Pie velna, muzeju taču tikai mēs kustinām muzeja ideju kaut cik reāli taustāmā veidolā. Ideja vēl bija diggers.lv. Eu, kolēģi Dinamīt?<br />Negribēja mūs laist, jo it kā jau vienreiz esam bijuši. Un neizdevās man viņam ieskaidrot to, ka tie nevarējām būt mēs un ka savāktais materiāls tiktu veidots kā muzeja eksponāts. Beigu galā vienojāmies par to, ka rakstām oficiālu iesniegumu no biedrības, kur minam interesi un mērķi. Tad direktors skatīšoties citādi. <br />Vēl viens no nelaišanas argumentiem bija tas, ka pēc tiem diviem nākuši visādi durvju lauzēji un viņiem šādas sekas neesot vajadzīgas. Saprotami. Tad nu, paliekam pašlaik pie iesnieguma varianta. Laiks reģistrēties, lai muzeju bīdītu nopietni, nevis grābstītu pa gaisu "hobija" līmenī kā mūsu ļoti labi zināmie un (dez/neinformētie) un (dez/ne)informējošie kolēģi grauzti.lv. <br /><br />Stāsta morāle: uzņēmēji ir gatavi sargāt un nerādīt pat pamestus un nevienam viņu mērķim nederīgus objektus pat augoša muzeja dēļ. Vai arī: uzņēmēji vienkārši ir tik ļoti pieraduši pie birokrātiskas jautājumu risināšanas, ka citu komunikāciju vairs neuztver nopietni.<br /><br /><br /><div style="text-align: center"><font size="4"><b><a name="cutid4"></a>IV<br /><br />VSCPF patvertne</b></font></div><br /><br />Dažas dienas agrāk, Jūrmalas apciemošanas ietvaros, mēģinājām iekļūt arī VSCPF patvertnē, kas ir viens no retajiem izdzīvotājiem visaptverošajā objekta nojaukšanas procesā. „Gids” veda mūs uz interesantāko durvju pusi līdz mūsu progresu apturēja attāla signalizācijas skaņa. No sākuma domājām, ka tas nav mūsu darbības rezultāts, taču, apskatot fasādi, ieraudzījām, ka siena ir mutējusies – pie durvīm tai ir uzauguši divi vai vairāki kustību/perimetra sensori, kuri darbojās pat šajā agrajā stundā. Agrāk to tur neesot bijis, tāpēc sanāca aktivizēt signalizāciju un atkāpties no notikuma vietas. It kā varēja izmantot ķēķa ieeju, taču neriskējām tūdaļ sturmēt citu galu. Tad jau apsargs uzvilksies ne pa jokam. Rezultāts: pastaiga pa drupām un došanās prom bez patvertnes apskates.<br /><br /><br /><div style="text-align: center"><font size="4" color="green"><b><a name="cutid5"></a>V<br /><br />EEEND!</b></font></div><br /><br />Tad nu tā: tēma turpināsies vai neturpināsies - atkarīgs no potenciālā iesnieguma rezultāta. <br />Tieši tamdēļ iesniegumu rakstīšanu vai zvanīšanu apstāju kā pēdējo risinājumu, jo jātērē laiks, nauda, cerība un nervi, cenšoties kādam iestāstīt, ka telpas interesē kā telpas, neatkarīgi no to stāvokļa un tā, vai tajās kas ir, vai nav. Nav produktīvi ar iztēles trūkumu apveltītiem cilvēkiem mēģināt skaidrot UE jēdzienu un to, kas pie velna var interesēt pamestā un tukšā vietā. Tā teikt, nogurdinoša un visbiežāk klaji nerezultatīva nodarbe, kas bieži vien rada nevajadzīgus piespiedu gidus vai vienkāršu un efektīvu liegumu. <br />Taču man interesē bradāt un ir aptuveni vienalga kā tiek pie šīs darbības. Galvenais, ka tieku. Nav produktīvi cilvēkam ņemt un mēģināt ieskaidrot kaut ko tam svešu, 5min laikā iepazīstināt ar to un atspoguļot nodarbes skaistumu un absolūto nekaitīgumu nevajadzīgam, pamestam nekustamajam īpašumam. Laikam jāstaipa līdzi bildes, kuras parādīt kā papildus argumentāciju. <br />Bet pagaidām: čau un uz sadzirdēšanos!<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:120959 2011-07-02T23:52:00 2011-07-02T23:52:00 2011-07-02T21:19:42Z 2011-07-02T21:19:42Z <div style="text-align: justify">Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir <a href="http://klab.lv/users/disfigurator/62800.html">Silent Hill 1</a> mega <a href="http://klab.lv/users/disfigurator/62800.html#Old" silent="Silent" hill="Hill">influence</a> - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda. <br />Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos <a href="http://www.imdb.com/title/tt0119891/">ekranizāciju</a>. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.<br /><br />Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.</div><br />  urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:120665 2011-06-19T17:09:00 2011-06-19T17:09:00 2011-06-19T14:16:42Z 2011-06-19T14:16:42Z <div style="text-align: justify"><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/a23iHsxNnqohQdS5huDpTw?feat=embedwebsite"><img src="https://lh6.googleusercontent.com/-yIukIDh_Q60/Tf4DHgZ1pSI/AAAAAAAAGns/Bql5inoM4ms/s300/Arbeit%252520macht%252520frei%252520%252521.jpg" align="left" style="margin: 0px 7px" /></a>A) kokapstrāde – viena no man tuvākajām pašdarbības un jaunrades formām. Pats mēdzu uztaisīt kādu nepieciešamo mēbeli vai priekšmetu, izmantojot kokmateriālus. Forši, vai ne? It kā?! B) ēdiena gatavošana – par to it kā nekad īpaši nebija domāts kā par nodarbi, kas rada ko paliekošu, ko noderīgāku par tūlītēju vajadzības apmierināšanu. Nesen sanāca materializēt „B” variantu un nu došos pie „A”. Forši? Nope, nav. Nav, ja šo hobiju mēģina materializēt iekš mēbeļu ražošanas uzņēmuma. <br />B) Tagad strādāju iekš Ķengaraga tirgus bistro. No sākuma, nākot pirmās reizes uz darbu, priecājos par to, ka beidzot 1,5 gadus ilgušais bezdarbs ir nogalināts un ka man ir darbiņš, kurš man pat tīri labi iepatikās. Bija pat reizes, kad dodos no darba mājās priecīgs. Pat laimīgs. Un tad Elga prasīja, vai viss ir kārtībā? Vai neesmu ko, hmm, sagrēkojis vai salietojies? Bet nē, nebiju. Vienkārši - radošs process, kura darba augļi ir patīkami klientam un man pašam ar. Vērot paēduša cilvēka labsajūtas grimases ir absolūti patīkami.<font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br /><br />Reiz kāds klients ienāca paēst un aizrunājās par tēmu. Par to, cik gan patiesi svētīgi ir darīt labu darbu. Kaut vai to pašu ēst pagatavošanu citam. Un jāpiekrīt vien ir. Labestība baro labestību, rada skaistu labsajūtu barības ķēdīti. Laba darba vairošana – kā viena no baudām.<br />Šodien pie manis ienāca vīrietis ar bērnu. Prasīja krievu mēlē par to, kas gan man šodien ir piedāvājams bērnam. Zinot to, ka atsevišķi ēdieni bērniem mums nav, iekšēji raustīju plecus, bet skaļi atbildēju, citējot visu uz tāfelītes ar krāsainiem krītiņiem uzrakstīto. O, zapetanka! Buģeš, sinok? Mazais īsti nezina... Uz pannas cepas pirmās kartupeļu pankūkas. Pieminu, ka tās būs gatavas pēc minūtēm 5-10. Vīrietis ir ar mieru gaidīt un aiziet tālāk staigāties ar bērnu pa tirgu, bet es turpinu radīt kartupeļu pankūkas, kuras mūsu klienti slavēt vien slavē. Patiesību sakot, atveroties bistro, mēnesi no vietas barojām vietējo kontingentu (fui, negatīva pieskaņa šim terminam) ar tām. Labas, tātad. Nu, lūk. Šodien izdomāju atkal un sajutos iekšēji gandarīts par to, ka manis taisītais cilvēkiem garšo. Izcila sajūta! Nemateriālais darbinieka stimuls, kuru nodrošina pats darbs, ja tas padodas. Pagāja minūtes 10 un ieradās vīrietis ar dēlu un pieteica pankūkas.<br />- v porcii 3 štuk, spravitsja vaš sin?<br />- Ņeznaju! <br />- Odin bļinčik 20 sanķim, mogu položiķ 2.<br />- Nu, ladno, jesļi sinok ņespravitsa, sjem ja.<br /><br />Iedodu vienu pankūku pagaršot, mazais (gadi ~8) ēd. Pielieku klāt otru un uzlieku krējumu. Ēd mazā dvēsele un tētim saka, ka esot tikpat garšīgi kā dārziņā. Sencītis tad dēlam saka par to, ka mamma gan tik garšīgi negatavojot, bet bērns aizstāv mammu un saka, ka ir arī garšīgi. Un tad atskan „mmmm”. Es, ņemoties pie plīts, smaidu. Mīļa idille. Vienkārši un neatkārtojami. Parunājām nedaudz ar vīrieti par to, ka viņš esot dzīvojis kriminogēna rajona kriminogēnā mājā. Ieskatos sejas pantos un nostrādā stereotipu mehānisms, un sejā ieraugu „tipisko” noziedznieka portreta ilūziju. Turpinu klausīties stāstā par to, ka nabagam vissūdīgāk ir tad, kad blakus ir bagātais. Par to, ka mājā esošie „ugolovņiki” esot bijuši ļoti labi cilvēki – ja pietrūka cukurs, atnesa paši, bet, ja kaimiņam beidzās sāls, viņš esot pienesis un šādi esot varējis izdzīvot. Stāsts rada tādu kā nelaužamas kopības sajūtu. Prātā pavīd krievu vārds „bratva” – pacanu būšana, nesaraujamu saišu paveids. Pastāstīja viņš arī par to, ka bērna gribēšanā un audzināšanā galvenā neesot nauda, bet gan griba un gādība. Interesants viedoklis. Gādība jau pēc būtības arī nozīmē materiālu atvases apgādāšanu... Nez, viedoklim nepiekrītu, taču parunāties bija patīkami, kamēr uz mikroviļņu krāsns guļ Jumpravu, Manes un Portishead jauktā secībā atskaņojošs portatīvais. Pie sarunas beigām vīrietis man pasaka, ka dēls teicis, ka viņš arī gribot būt pavārs kā es. Tas bija āsom mirklis!<br />Ar šo visu es gribu teikt ~šo: ēst gatavošana, kas īsti nav mans hobijs, materializējoties iekš naudas pelnīšanas, izvērtās par ļoti patīkamu, diemžēl maz atalgotu, darbu. Un tagad man ir mazliet žēl. Sevis un tā, ko nāksies atstāt aiz muguras.<br /><br />A) Vajaga lielāku algu. Jāmēģina darba attiecību formā materializēt kokapstrādes hobiju. Skan labi, ne? It kā. Dienās, kuras man iekš bistro deva brīvas, devos mēģināt pastrādāt uz mēbeļu ražošanas uzņēmumu. Domāju, ka tomēr tas varētu būt tīkamāk . Hobijs, tomēr. Un labāk maksā. Bet, pastrādājot tur 2 dienas, atdūros pret negatīvu atmiņu un priekšstatu mūri, kas veidots no kaut kā tikpat necila kā reģipsis. Atmiņā pavīd strādāšana Habulona sagatavju cehā, kur pamatā operēju kravas pacēlāju un pārvietotāju – telferi, kā arī palīdzēju pie zēmera un iekraušanas darbiem. It kā jau ciešami, taču to visu degradē kolektīvs.... Uzreiz ievēroju, ka darbs šeit organizēts pēc konveijera principa – katrs visu dienu dara kaut ko un padarīto padod tālāk kādam, kas ar materiālu izdara kaut ko savu un padod tālāk... Pirmajā dienā man deva komplektēt atvilktnes. Borene rokās un vālē. Likt puzli nav ne vainas. Var darīt. <br />Otrajā dienā īsti nebija, ko darīt. Slapsties apkārt un „iepazīsti” vietu, jeb „po-privekai”. Piespēlēja man lamināta salīmēšanu. Izdarīju. Rodas necili grauzoša sajūta – ņemties ap kaut kādu skaidu plātni, no kuras mūsdienās veido mēbeles. Kaut kas tikpat tizls kā minētā reģipša siena, kura ir kaut kāds viltotas labklājības dekoratīvs... augonis. Kretinējoši. Papīra mājas sajūta. Neīstums, aizlāpīts caurums, lāpīta bedrīte, vieglākais risinājums, haltūra – apmēram tādas sajūtas. Lūk, te ar skaidu plāksnēm. Laminātu. Ok, līmēt var. Nav ne vaina spēlēties ar līmi un līmlāpstiņu. Pēc kādas stundas bezdarbības parādīja kā operēt ar zāģi. Ierādīja tehniku un tā. Izgriezu dažas detaļas, pieļaujot dažas darba drošības kļūdas. Pirmā darba minūte pie instrumenta tak. Zāģēt ir neslikti. Vismaz radi kaut ko no nekā. Un tad atkal nebija ko darīt.<br />Patīkami industriāli tālākā telpā skan gaisa kompresors, ražojot saspiestu gaisu agregātu un gaisa pistoļu darbināšanai. Skan krievu popsas radio stacijas. „Izcili”.<br />Tad mani norīkoja palīgā krāvējiem. Un te nu viss paiet zem 0 atzīmes. Darbu mēra 2x250gr alkohola, viens no darbiniekiem izskatās kā no ļurbu karikatūras izkāpis, un pīppauzē veči apspriežas par to, kurš krutāks stroikā bijis – kurš labāk liek flīzes, mūrē krāsni un kurš var uzlikt apmetumu uz sienas bez kaut kādiem tur palīgrīkiem. Un sarunas laikā visu laiku apgalvo, ka mēs jau nelieloties. Slēdz derības. Lai pierādot. Pusstundu ņemas, bet jaunietis, kurš kategoriski apgalvo, ka nav iespējams, tomēr atsakās uz spēles likt mēneša algu. Nu, neko. Un kas pats interesantākais – vēstījumu veidoja tikai kādi 20% no izteikto vārdu summas, pārējie bija vulgārismi. Pat man, kam patīk lietot necenzētu runu, sāka šķebināt.<br />Un tad meistars, redzot, ka man īsti nav, ko darīt, saka, lai es stundu pirms darba laika dodos mājās. Ieminos priekšniekam par to, ka man ļauj iet mājās, un šis pieliek mani pie fakin citu atstāto mēslu vākšanas. Jāsavāc musors, ko veči sametuši stūrī. Nu, neko – ja izrīko priekša, jādara. Daru. Un dodos pēc tam mājās. Un ne jau nu kā pirmajās darba dienās bistro – pacilāti un gandarīti, bet gan kā zoombijs, kura smadzenes izēda degradēta kolektīva impotentā ēstgriba. Papretīgi, lai neteiktu vairāk. Nu, nekas. Tomēr ceru, ka attāla (ļoti) hobija apmierināšana izspiedīs kādu labpatikas mirkli arī no šī darba, kuru ņemt piespiež dzīves materiālā puse. Par jumtu un ēdienu jāmaksā...<br /><br />Tagad ir 14.13. Esmu aizsēdējies iekš bistro, rakstot šo. Un aizsēdēšanās bija auglīga – pārdevu pēdējo kartupeļu pankūku porciju, līdz ar to paziņoju, ka viss gardais ir apēsts un raksts arī ir pabeigts. Jādodas mājās. Darba laiks cauri, jāatstāj šī darba labumi aiz muguras un jācer uz solījuma piepildījumu, ka pie manis uz to darbu pie varēšanas brauks ciemos. Tad mēs ar velo brauksim uz kādu parciņ uzēst. Kāds gaismas stars degradētā kolektīva zarnu traktā. Vismaz dažas humora izpausmes ir cerīgas (attēls).<br /><br />Noņemot kasi un sakopjot darba vietu, pacienāšu sevi ar pupiņu kafiju. Ar cieņu un cerību,<br />Ivo.<br /><br />Manes - Nobody Wants The Truth<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:120350 2011-06-12T19:22:00 2011-06-12T19:22:00 2011-06-12T16:33:24Z 2011-06-12T16:33:24Z <div style="text-align: justify"><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/JOFPqfBPrPmSfMZo0Vr5Mg?feat=embedwebsite"><img src="https://lh6.googleusercontent.com/-xNpFPjkW9mU/TfTolFFVe8I/AAAAAAAAGnA/xEVp4RcAmek/s300/Rezerobox.jpg" align="left" style="margin: 0px 7px"></a>No revoluiton.lv foruma biedra sadabūju Nintendo GameCube konsoli, kuras aizņemšanās mērķis sākotnēji bija Eternal Darkness paspēlēšana. Taču, saņemot konsoli, patīkami ieraudzīju maisiņā arī Resident Evil 0 un REmake jeb Resident Evil. Divas nespēlētas Resident Evil sērijas daļas, kuras nebiju cerējis tuvākajā laikā spēlēt, jo manā rīcībā ir tikai PS2, bet šīs spēles ir GC ekskluzīvi, kas man riebjas. Ekskluzivitāte kropļo patērētāja labsajūtu un tirgu. Tad nu GC iepazīšanu sāku ar RE0. Slēdzot klāt vadus, mazliet kretinējos par to, ka GC nav digital out porta jebšu nav optiskās izejas, kuru skaisti ievadīt mājas kinozāles D-In portā un baudīt 5.1 skaņas jaukumus. Taču priecēja vismaz tas, ka konsole mazliet izmanto Dolby ProLogic II standartu un caur parastu stereo signālu kairina arī aizmugurējos kanālus. Ne visai efektīvi, bet tomēr. Kaut kāda baidoša aktivitāte no neaizsargātas un neredzamas puses. Tieši tāpēc laba 5.1 skaņa ir būtiska Horror žanra sastāvdaļa.<br />Ko par pašu RE0 lai saka? Nācās uzreiz pamanīt, ka grafiskajā ziņā tā ir skaistākā no klasiskajā formātā ieturētajām RE daļām (salīdzinot ar PS2) un bija ārkārtīgi interesanti vērot sižeta attīstību, uzzinot kā Umbrella Inc. radās un attīstījās, un kā spēle noslēdzās ar 1. daļas savrupmājas mistiskuma parādīšanu, tā vien rosinot apetīti tūdaļ pat slēgt iekšā REmake un gūt jaunas baudas no it kā jau zināmā, taču pamatīgi mainītā.<br />Spēlēju kādas nedēļas ilgumā - pa stundiņām divām vakarā - un mana dāma vēroja, lai gan viņai ir neizturami bail no Horror žanra. Arī viņa atzinīgi novērtēja šo spēli, sevišķi jau vizuālo estētiku. Un jāatzīst, ka spēle izskatās sasodīti labi. „Pārāk labi”. Prieks acīm, kuru sniedz spēļu kubs, kurš īsti pat nav kubs. Un viņas spēja noskatīties RE0 (kas ir viena no biedējošākajām RE daļām) glīti atrāda manu nostāju pret RE sēriju – tas īsti nav Horror (žanriski ir, bet ar efektīgu baidīšanu RE sērija īsti nenodarbojas), bet gan Suspense Thriller ar gore elementiem. Tīkami bez gala ir spēlēt arī šādu Horror žanra inkarnāciju, jā, bet ne baisi. Un tas ir tas, kas raksturo šo sēriju. Sasodīti garda B gala (apspēlēto tēmu izpratnē) Horror žanra maltīte.<font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br />Interesanti bija arī saklausīt no pirmā RE aizgūtus skaņu celiņus un durvju/ durvju vēršanās dizainus, kā arī saskarties ar RE1 beigu sākumu RE0 noslēgumā, kad protagonisti nevēlas doties pētīt tālāk laboratoriju ieejas, jo tur neesot ko darīt. Hehe. Klasiski mīļās, inventāru teleportējošās inventāra kastītes šeit nebija – tā vietā gandrīz jebkuru priekšmetu varēja atstāt jebkurā telpā un vēlāk atnākt lietām pakaļ, šādi nodrošinot inventāra dinamiskumu, kas pēc būtības nedaudz atvieglo ārkārtīgi šauro protagonistu kabatu slogu, kuru vēl demokratizē divi vadāmie protagonisti. Kopā vieglāk – vairāk vietas un dažas puzles ir risināmas tikai un vienīgi pamīšus kontrolējot abus tēlus, vajadzīgajā brīdī pārslēdzoties.<br /><br />Kas kretinēja vēl? GameCube kontrolieris – tāds mazliet kā kroplīgs un ar dauna sindromu sirgstošs family friendly politikas iemiesojums. Tas tā, par dizainu. Derīgs pārmetums ir D-pad virzienā metams. Tik tizlu D-pad sen nebiju lietojis. Visu laiku kursors/tēls lēkāja pa virzieniem, kurus nebiju domājs spiest. Kāpēc gan par piemēru nevarēja ņemt PlayStation DualShock D-pad nevainojamību? Tas man nav skaidrs. Tā vietā viens no cītīgākajiem problēmu sagādātājiem spēlē bija nevis zombiji un puzles, bet gan D-pada piedāvātais papildus grūtības līmenis.<br /><br />Kopumā sasodīti cienījams RE sērijas pārstāvis ar atšķirīgām inventāra un bruņojuma perversijām, kādas bija ierastas šajā sērijā. Tīkami bija vēlreiz cīnīties ar zombijzombjiem (nevis parazītu vergiem), lietojot ne visai saprotamas Nintendo izvēles inkarnāciju – minidick formāta DVD diskus, ar kādiem barojas GameCube.<br />Savu odziņu vēl piešķir tāds kā pastrādāta nedarbiņa prieciņš – uz Nintendo (kompānija, kas sevi profilē kā family friendly spēļu kompānija, kurā Horror/Gore īsti nemājo) konsoles ir spēlējama kārtīga Survival Horror spēle ar dekapitēšanu, asins strūklu, locekļu atraušanas un citiem tīkamiem gore elementiem. Taisni vai rociņas trīc sajūsmā, iedomājoties, kā asinīm notraipīts Mario sēž polsterētā trako mājas istabiņas stūrītī, intensīvi murminot un šūpojoties sēdus, un kā Princess Peach viņu lamā : D<br /><br /><b>Stabils 8/10</b> un tagad kārta ir REmake kustināšanai.<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:120141 2011-06-09T01:00:00 2011-06-09T01:00:00 2011-11-13T16:01:04Z 2011-11-13T16:01:04Z <div style="text-align: justify"><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/V3FlvpJzOEwPPHruWE4dIQ?feat=embedwebsite"><img src="https://lh5.googleusercontent.com/-XlLKmOPAHYA/Te_w4FVFBpI/AAAAAAAAGmY/QsMSD5uHdqA/s400/IMG_0858.jpg" height="267" width="400" style="margin: 0px 7px" align="left"></a>Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.<br /><br />Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.<br />Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot. <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br />Dažreiz nākas uzsist sev uz pleca par labu ekspozīciju. Dažreiz iekraut pa seju par FAILure. Un tad paglāstīt sāpošo vaigu, jo kļūdas māca. Vispār jau briesmīgi patiess ir apgalvojums, kuru salasījos neprātīgajā netā (aptuvens tulkojums no EN): „fotografēšana ar filmiņu padara tevi par labāku fotogrāfu”, jo ekspozīcijas lietas tad ir jāzina un jājūt – nevar ņemt un šaut un tad pieregulēt fragmu vai slēdzi, noķerot vajadzīgo ar padsmito piegājienu. Es dažreiz veltu max 3 piegājienus, ja sižets ir tā vērts. Vienu stopiņu zem, vienu virs un vienu pa vidiņu. Bet pārsvarā lietoju tikai vienu filmiņas tīšanu un slēdža spiešanu – filmiņai ir resnāks dinamiskais diapazons, līdz ar to trāpīt ir iespējams arī ar 1x.<br />He, fotografējot ar analogo SLR, man patīk iztēloties kā „nočūkst” filmiņa, ķīmiski iecepinot fotonus. Skaņa smadzenēs ir kas vidējs starp veco 1x lietojamo Mg zibspuldzi un skābes reaģēšanas skaņu. Hehehe<br /><br /><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/mcJEeRosoxS-GZtb6p3H8A?feat=embedwebsite"><img src="https://lh6.googleusercontent.com/-C9KJYQUVH4A/Te_wxAjSm8I/AAAAAAAAGmM/JQfO54EVcJc/s400/IMG_0836.jpg" height="267" width="400" style="margin: 0px 7px" align="right"></a>Un tad tu atnāc vai atminies mājās ar filmiņu azotē. Ko tālāk? Jāveic filmiņas apgraizīšana un savietošana inkubatoros. Tiek izvilktas šķēres, uz portatīvā PC monitora uzlikta peintā taisīta balta bilde (gaismas galds :D ) un, skatoties pret šo viendabīgo gaismu, tiek nošķirti kadri un safasēti diapozitīvu rāmīšos. Preferēju melnos. Pavisam smaidīgs kļūstu, ja tieku pie Rīgas Radiorūpnīcā ražotajiem melnajiem diapozitīvu rāmīšiem, kurus augšpusē eleganti rotā RRR simbolika. Lūk. Kadri ir safasēti un atliek tikai viens... Uz plaukta stāv PSRS diaprojektors Peleng 500 AF. Hi-end metiens ar auto fokusu un tālvadības pulti vadā. Pretim tam ir jaunradīts ekrāns, pagatavots no PSRS ražojuma vinila ekrāna, kurš vietām pamanījies ierūsēt. Burtiski – vietām to klāj mazi rūsas plankumiņi, dekorējot citādi vienmuļi balto. Vinilam apkārt ir melns rāmis, veidots no Baltijas papīrā iegādāta papīra. „Nedarbināts” ekrāns izskatās pēc sēru bildes rāmīša, hehehe. Vajadzētu pa vidu arī uztaisīt bildīti, kuru iekarināt tad, kad ekrāns netiek lietots. Tikai tad jāizdomā, kura nāvi es vēlētos godināt. Alesas? Rāmīši tiek ievietoti attiecīgā diaprojektora kasetē un tad ir jautrā daļa. 146cm lielo bilžu vērošana no ~3m distances, fonā uzliekot kaut ko no Industrial/Dark Ambient.<br />Šī stadija ir atlasīšanas stadija. Daudzi kadri mēdz pamest rāmīšus. Bet izdzīvojušie pēcāk tiek dekorēti ar printētiem datiem uz līmpapīra, secīgi: augšā ir nosaukums, stāvu zemāk ir lietotā filmiņa, diafragmas atvērums, slēdža ātrums, informācija par papildus lietotiem filtriem vai fotografēšanas apstākļiem un kadra cipariņš iekavās. Rindiņu zemāk ir fotografēšanas datums. Tā teikt, manuāli tiek norakstīti „EXIF” dati, kuri fiksēti piezīmju blociņā fotografēšanas brīdī.<br /><br />Un šādus melnbaltos rāmīšus pēc tam lieku iekš melnas jo melnas diapozitīvu rāmīšu kastītes, kuru rotā baltas uzlīmītes ar melniem burtiem. Tās runā par to, kāds laika posms un kādi diapozitīvi ir atrodami kastītē (saturs, fiksēts alfabētiski – gandrīz katrā kastītē pirmais vārds ir Elga, bet, ja tā nesanāk alfabētiski, rakstu šo: > ^.^ < tad gan sanāk :P ), ar kādām filmiņām tapuši un kāds ir to skaits. Vesela viena vakara (~6h) noņemšanās, lai visu šo radītu un pielīmētu vietās. Patīkama noņemšanās indīd!<br /><br />Nē, nu – it kā jau varētu ņemties ar krāsu negatīvajām filmām un tad skenēt vai likt izgatavot 10x15 bildes un tad tās skenēt un likt netos... Bet man tagad gribas tūlītējus rezultātus, nevis neskaidru negatīvu, iznākot no bodes. Vienīgi žēl, ka E6 procesa cenai piemetās +1 Ls kaite. Bet nu, saprotami. Diemžēl.<br /><br />Lūk, kad kastītes ir gatavas, rīkoju diapozitīvu vakarus privātā vai publiskā manierē. Jo skatīties diapozitīvus atmosfēriskas mūzikas pavadījumā ir izvirtīgi labi.<br /><br />Dažu bilžu slaidšovs <a href="https://picasaweb.google.com/Disfigurator/DIAeta#slideshow/5615971985106574274">šeit</a>.<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:120058 2011-04-09T20:13:00 2011-04-09T20:13:00 2011-04-09T17:33:42Z 2011-04-09T17:33:42Z <div style="text-align:justify"><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/h0Ni13and-rSlfGik81Fuw?feat=embedwebsite"><img src="https://lh5.googleusercontent.com/_7euP1ffSmdI/TaCUgA8MYnI/AAAAAAAAGkw/MVMCGC18AJI/s400/298795.jpg" width="287" style="margin: 0px 7px" align="left" /></a>Sen nav apskatīta neviena bleķmūzikas relīze. Šajā gadījumā gan pēc žanriskās piederības (Black Metal), gan - well, žanriski (mazliet ar Industrial Black Metal piesitienu, kas raksturīgs BAN). Lūk, līdz manam Winamp Local Media smart tagam "Black Metal" nonāca jaunais Blut aus Nord albums 777 Sect(s). Priecīgs kā mazs bērns biju, ieraugot to iekš metalstorm.ee New Releases sadaļas...<br />Vispār stāsts jau mazliet grozās ap to, ka nesen manā klēpī nomira mans pirmais 80GB 2,5" HDD iekš portatīvā. Tajā bija visi ~40GB mūzikas. Nācās pirkt jaunu. 80GB vietā nu ir 500. Tāpat nācās arī atgūt visu iepriekšējo mūziku, kas bija atzīta par labu esam. Te nu lieti noderēja last.fm - ja kāda banda piemirsusies, varam skatīt tās pēc to atskaņošanas biežuma un vēlreiz iegūt bandas, kuras atskaņotas, teiksim, vismaz 50x. Tā arī darīju. Vācu, vācu, vērtēju, spiedu sirsniņpogu... Kā arī vienu HDD uztaisīju par backup HDD, kurā ik nedēļu tiek backupots teju visa D partīcija (izņemot filmas un smagsvara ISO, protams). Un apmēram tad, kad bija atgūtas primārās apvienības, atcerējos par to, ka BAN sen nav izdevis kādu albumu. Iečekoju un jā, ir!<br />Uzliku to atskaņoties caur vienreizējo <a href="http://www.winamp.com/plugin/studio-sound-fx-freeware/221711">AudioburstFX System v2.13</a> - output plugins, kurš tik ļoti sabalansē skaņu, ka ne nopriecāties. Tīrā Bauda bija ar tik sabalansētu skaņu vēlreiz klausīties sen zināmas bandas. Cita skaņa, cita dzīvība! <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br /><br />Pirmā viedā atziņa, klausoties šo albumu pirmo reizi - kompozīcijas ir sarežģītākas un šķietami, ka pat trūkst koherences, saistīta plūduma. BAN gaumē samezglotie rifi varbūt pārāk brīvi plivinās unikālajā ekstrēmā metāla skaņas vidē. It kā bez struktūras, it kā bez tekstūras. Rodas doma, ka Vindsval nu jau mazliet par daudz eksperimentē ar Black Metal jēdzienu un inventāru. Mazliet varbūt par daudz noslieces uz What Once Was... Liber I skaņas pusi, proti, vairāk ritmisku ģitāru, kas raksturīgāki Death Metal žanram, mazāk melodiskuma un misticisma, kas raksturīgi jo sevišķi BAN daiļrades sākumā un arī Memoria Vetusta II: Dialogue With The Stars albumā. Jādomā, ka 777 Sect(s) skaņa ir mazliet nepieejamāka standarta bleķa klausītājam. Varbūt šis darbs spiež uz labu Vindsval talanta pazinēju. Taču, atskaņojot darbu otru reizi, tiek pamanītas fonā notiekošās lietas. Tādas kā paterni, novirzes no tiem un gaidāmās kompozicionālās "normas", koherence. Albums ar katru nākamo reizi iegūst arvien izteiktāku jēdzieniskumu - rifi kļūst ausij saprotamāki, muzikāli izkārtojamāki. Šur – tur pat var iedarbināt Headbang aparātu! Tomēr mazliet pietrūkst, piemēram, Memoria Vetusta un Ultima Thulée darbu melodiskums. No otras puses - kas tad liedz gremdēties šajos vecajos darbos? Nekas!<br /><br />Epitome VI varētu būt īpaši izceļama. Fonā notiekošās lietas to par tādu padara. Gardi rifiņi, kas atkārtojas Industrial manierē un ēnā sēdošs Ambient, kas atveido mīklaino BAN atmosfēru - tādu, kādu no Vindsval Black Metal izpratnes sagaidu. Starp citu, mani mazliet mulsina albuma nosaukums. Vindsval savu BAN projektu vienmēr ir pozicionējis kā tādu, kas ir atšķirīgs no pārējās Black Metal skatuves. Proti:<p><i>„Blut Aus Nord is an artistic concept. We don’t need to belong to a specific category of people to exist. If black metal is just this subversive feeling and not a basic musical style, then Blut Aus Nord is a black metal act. But if we have to be compared to all these childish satanic clowns, please let us work outwards [from] this pathetic circus. This form of art deserves something else than these mediocre bands and their old music composed 10 years before by someone else”</i></p><br />Bet, no otras puses, ir mums šāds nosaukums, kurš spēlējas ar šīm pašām nievātajām tēmām. Interesanti. Sīkāk par šo gan jau tik drīz neuzzināsim, jo lirikas tāpat netiek publicētas - tāda ir Vindsval griba. Varbūt kādā intervijā vai recenzijā pavīdēs kāda prātīga interpretācija. <br />Taču pagaidām pilnībā pietiek ar šo: <img src="http://ankh.lv/images/smiles/skinheadbang.gif"><br />Subjektīvais albuma vērtējums ir atrodams iekš <a href="https://picasaweb.google.com/Disfigurator/WEBResursiem#5593635688705153266">šeit pavīdošā ekrāna</a>.<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:119607 2011-03-31T14:55:00 2011-03-31T14:55:00 2011-11-13T16:01:20Z 2011-11-13T16:01:20Z <div style="text-align: justify"><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/tmQXlrq-ugH47w3UbIMZfQ?feat=embedwebsite"><img src="https://lh5.googleusercontent.com/_7euP1ffSmdI/TZRsi-nN0DI/AAAAAAAAGkE/KvZoeyBeQQE/s407/Dia.jpg" align="left" style="margin: 0px 7px"></a> Kā jau Andrejsalas administrācija <a href="http://www.andrejsala.lv/95/2558/?l=2">nekavējas ziņot</a>, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu. <br /><br />Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā <a href="http://klab.lv/users/disfigurator/107916.html">šo diafilmu projektoru</a>. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.<br /><br />Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.<br /><br /><br /><b>Ja kāds nepaspēj uz <a href="http://wikimapia.org/#lat=56.9614497&lon=24.0973735&z=16&l=0&m=h">savākšanās punktu</a>, patvertne <a href="http://www.wikimapia.org/#lat=56.9700941&lon=24.0965474&z=17&l=0&m=h">atrodas šeit</a></b>.<br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:119533 2011-03-19T15:44:00 2011-03-19T15:44:00 2011-03-19T14:11:06Z 2011-03-19T14:11:06Z <div style="text-align: justify"><a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/noG7TXAUs2e1Y7vg2i1gCQ?feat=embedwebsite"><img src="https://lh6.googleusercontent.com/_7euP1ffSmdI/TYS1fdi4QgI/AAAAAAAAGis/07lgj_LMlT4/s800/SUP%20-%20Incubation.jpg" height="250" width="250" align="left" style="margin: 0px 7px"></a>1. The Confusion (November) 4:46 <br />2. The Old Mirror (December) 2:44 <br />3. Incubation (January) 5:01 <br />4. The Nameless Boys (February) 3:53 <br />5. Witness To 3X3X3 (March) 5:23 <br />6. The Father's Gun (April) 3:13 <br />7. Vertigo (May) 5:30 <br />8. The Cocoon Sphere (June) 5:10 <br />9. The Biological Clock (July) 4:50 <br /><br /><br />Mētājos savā istabā, skan Supuration - The Confusion (November). Metu aci uz Winamp (<a href="https://picasaweb.google.com/lh/photo/hjRKGtA_XWafK12TQVVajg?feat=directlink">iekārtots līdz pēdējai pedantisma pilītei</a>, hehe) un skatos, ka vāka bildīte ir savādi attēlota grūtniecība jaunā dāmas ķermenī. Paskatos uz dziesmām un albuma nosaukumu. Incubation. 9 dziesmas. Viss kopā noteikti, ka hinto uz koncepta albumu vai arī uz tādu, kurā dziesmām ir kopīgs saturs. Līdz ar to ieklausos lirikās. Esmu tikko pamodies un lirikas no neta vēl neesmu paņēmis – tālu jāiet. Fiziski. Tāpēc klausos.<br /><br />Meitene, 16 gadi. Raksta dienasgrāmatu par savu nožēlojamo dzīvi. Figurē vairāki tēli: viņa, kāds nezināmais (smadzenes vai kāds cits?), māte, puiši, bērnības drošība (kurā viņa grib atgriezties), sfēriska vai kubveida elle (matemātiķe-filosofe vai vienkārši aizdomājās, abstrahējās? Hintojoši, hehe). Meitene vēlāk apzinās, ka viņā ir vēl kāds, kurš redz tikai viņas tēlu.<br /><p>„His soft molten voice in my head. Reverberates throughout the walls of my mind. Storms my heart with its gentle song: <i>„My mother is going to kill me... I would too if I was in her place. She would not know what else to do.”</i> • She (writing on her diary): "...is another way to love me..."”</p> <font color="green"><a name="cutid1"></a></font><br />Tirpas noskrien pār kauliem – tāda ir mana ķermeņa un gara simbioze, reaģējot uz bezgala tīkamiem stimuliem (kino, mūzika, videospēles, grāmatas un whatnot). Šajā vietā esmu uz pakaļas – albuma koncepts ielīst manī un tas man tīk. Ļoti. Skumjš un skaists stāsts par augļa komunikāciju ar topošo mammu. Skaists, jā. <i>„Forgive me, mother”</i> – auglis atvainojas par saplēsto dzīvi vai arī meitene to raksta dienasgrāmatā? Foetus: <i>„…my brain I suppose.?.?..”</i><br />Pēc šīs trešās dziesmas „Incubation (January)” esmu absolūtā albuma varā un arī sajūsmā – tveru katru vārdu un vizualizēju katru skaņu – albums kļūst arvien noslēgtāks, tumšāks. Abas dzīvības lemj par savu likteni. Intīmākā komunikācijas forma? Nesavtīga rīcība vai arī otrādi – hipersavtīga? Bet otrs variants tas nevar būt, jo tā ir vienošanās, nevis egoisms... Tādas sajūtas rodas un katru dienu ko tādu no mūzikas albuma sagaidīt nevar.<br /><p>Foetus speaking to her: <i>"Still trapped in here. This cocoon sphere I'm bathing in this liquid clear. Wait for her to have courage. To bring us together. I do not want that life outside! There are so many things to hide. From the shallow and the fickle. When you're alone mankind means nothing. Just like wind pushed through the trees, the void is total, bears no pleas. • I want to stay inside warmday. I'm isolated far away - all is dark here inside. I'm being soothed by her heartbeat... Sometimes I speak my mind. In my thoughts her I find. She loves me, then I see. A dim light flickening in front of me • Glacial cold invades me, being eaten by the light. It's as if I'll cease to be, nothing else matters. No will, no fight."</i><br />- End of transmission - Foetus' heartbeats.</p><br />Un šeit lielisks ir ne tikai stāsts, bet arī izpildījums – mazliet uz avangardo/Doom Metal pusi velkošs franču Death Metal – vidēja/lēna tempa un tiek lietoti dažādi vokalizēšanas paņēmieni – vismaz 2 instanču growli un tikpat daudz (+1) tīrā vokāla paņēmiens. Balsu dažādība šeit ir ne tikai kā advancējošs, bet arī personalizējošs faktors. Tā, piemēram, „My mother is going to kill me... I would too if I was in her place...” tiek nodziedāts ar samtainu tīro vokālu – gluži kā topošā mamma to bija aprakstījusi dienasgrāmatā; tāpat ar vokālu tiek atainotas dažādas emocionālās stadijas... Neuzkrītošā manierē tiek lietoti arī dažādi efekti – augļa sirdspuksti un domas; meitenes domas; revolvera uzlādēšana un vāļāšana pa rokām...<br /><br />Lielisks, paķerošs un arī aizkustinošs albums labā un interesantā muzikālajā izpildījumā, kas kopā ar lirikām veido albuma stāstu.<br /><br /><a href="http://www.youtube.com/watch?v=qZdrlGoBYeE&feature=related">http://www.youtube.com/watch?v=qZdrlGoB<wbr />YeE&feature=related</a><br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:119247 2011-02-07T23:41:00 2011-02-07T23:41:00 2011-11-13T16:01:44Z 2011-11-13T16:01:44Z <b>Vēlreiz par Rīgas Porcelāna rūpnīcu</b><br /><br />Tā kā pirms kāda laika man nosprāga 120GB HDD (iekšā bija arī ~18GB personīgo attēlu), nolēmu vēlreiz no BFS tapinātajiem CD izvilkt ārā daļu no Porcelāna rūpnīcas bildēm un vēlreiz apstrādāt tās. Šoreiz ar CS2.<br />Apstrādātās ir no 13. līdz beigām. Daļa ir arī neredzētas. Nē, par šopēšanu to īsti nevar nosaukt, jo ar CS2 kontrolētas vien tradicionālās foto lietas. <a href="https://picasaweb.google.com/Disfigurator/VelreizParRigasPorcelanaRupnicu#slideshow/5571064719063223090">Skatamies slaidšovu</a>!<br /><br /><br /><b>Panoramio</b><br /><br />Piedarbinot Outlook Express, atminējos par to, ka man tak ir konts iekš Panoramio. <br />Tad nu - pievienoju tur ar attiecīga satura bildes: <a href="http://www.panoramio.com/user/4334177/slideshow">Skatamies slaidšovu</a>!<br />  urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:118974 2011-01-29T22:58:00 2011-01-29T22:58:00 2011-11-13T16:02:00Z 2011-11-13T16:02:00Z <div style="text-align: justify"><a href="http://picasaweb.google.com/lh/photo/-fi944gtNji0792cc7NnEw?feat=embedwebsite"><img src="http://lh5.ggpht.com/_7euP1ffSmdI/TUR-zzP5-gI/AAAAAAAAGXQ/Vp29hp3WEnc/s480/20110110%20R%C4%ABgas%20Manufakt%C5%ABra%2C%20OM-1%20Agfa%20CT%20Precisa%20100%20%281%29%203D%20priek%C5%A1nieka%20kab.jpg" align="left" style="margin: 0px 7px" /></a>Biju še pabijis <a href="">2009. gada 8. aprīlī</a> – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – <a href="http://disfigurator.deviantart.com/gallery/26678729">fotogrāfijas</a>. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.<br />Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.<br /><br />Slaidšovs <a href="http://picasaweb.google.com/Disfigurator/RigasManufakturaV2#slideshow/5567714467732126210">šeit</a>.<br />Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā <a href="http://foto.inbox.lv/show.php?set_albumName=2009-04-05_Audums&guest_user=ichtus&start=&inbox=8234bf0e0a7cae765bf1c50aa1fad65b">šeit</a>.<br /><br />P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku. <br />Instrukcijas <a href="http://www.deviantart.com/users/outgoing?http://www.youtube.com/watch?v=zBa-bCxsZDk">šeit</a>. <br /> </div> urn:lj:klab.lv:atom1:disfigurator:118753 2010-12-21T22:45:00 2010-12-21T22:45:00