Sūrreālisms

Jebšu nepabeigtās dzemdes apmeklējums #2. Ko var pastāstīt par objektu? neko īsti - palicis tikai visnotaļ grandiozs un iespaidīgs konstrukcijas skelets ar dažām interjera instalācijas pazīmēm un lielisku skatu no jumta. Bet nu - varētu izvērst pētniecību un atrast plānojumu un tad, vadoties pēc tā, aiziet uz kādu plānoto dzemdību zāli vai nama vadītāja kabinetu, apstāties tajās telpās un izjust svēto mocību perverso klātesību...
Bet uz ātru roku varu vien piedāvāt šo ieskatu vēsturē un šo abu bradājumu slaidšovu.
___________________
*pakāpienu skaits no pagraba līdz jumtam

Mūsdienu Krievijas kino mākslas darbs, kas aplūko nosaukumā minēto vielu un tās cirkulāciju 1917. gada Krievijā, kad jūtami civili nemieri nākam. Visapkārt valda Krievijas lauku un Maskavas ziema. Pagasta slimnīciņa nekurienes vidū, sniega un aukstuma ieskauta, kuras teritorijā un kompleksa ēkās norisinās darbība apmēram ~80% no filmas laika. Bezgala ziemīgi, tādējādi estētiski un atmosfēriski – balta peizāža un dzeltenas petrolejas lukturīšu gaismas, kuras seko to nesējiem un izgaismo tos, arī apkārtni – arī iekštelpas, kuru dekadence un apgaismojums dažbrīd atgādina Tarkovska vizuālo stilu. Un ar šo ziemu kontrastē visnotaļ bagātīgi portretētā tā laika Krievija – koka ēkas dažādos materiāltehniskos stāvokļos – jo sliktāks, jo sēpijiskāki toņi tiek piemēroti -, dažādas mūra/koka ēkas, kuras tik skaisti pakļāvušās dekadences estētikai; aristokrātu saimniecība, kurā mīt gaiši, silti un bagātīgi toņi – interesanti tiek pausta informācija un tas ir ļoti vizuāli saistoši, jāsaka. Un visu šo vizuālo daili kustina stāsts – tuvojas militāri nemieri, smagu slimnieku skaits, kas pieaug teju proporcionāli morfija krājumu izsīkšanas ātrumam... Un ja ar šo nav gana interesanti, tad saistošs ir vēl filmas stils, kādā tā portretē laiku, kādā filma iestatīta, piemēram – filmas struktūra, kura ieturēta mēmā kino tradīcijās līdz pat dekorēto nodaļu nosaukumu ekrāniem un gaismas efektiem.
Mofrij sastāvā ir arī gana daudz vizuāli spēcīgi un šokējoši momenti, lai tie godpilni būtu augstas klases Splatter kino darbā un tas patiesi rotā šo visnotaļ interesanto un saistošo drāmu. Tas tai piešķir spēku un apgriezienus. Patiesību sakot – tie nav tikai momenti, bet gan būtiska filmas sastāvdaļa, kura efektīvi atrāda 1900. gadu medicīnas praksi un cilvēku dekadento dabu. ( Lasīt tālāk par labu Krievijas filmu )

Gandrīz 150 Latvijas un ārvalstu mākslinieki pulcējas Rīgā un veic pēdējos sagatavošanas darbus, lai jau pēc 2 dienām, sestdien 12. septembrī intriģētu, izklaidētu, priecētu un uzrunātu Rīgas iedzīvotājus un viesus ikgadējā mūsdienu kultūras forumā “Baltā nakts 2009”.

Apmeklētās figņas: instalācijas Maskavas ielā 12; Brīvdabas kino Vērmanes dārzā; Ambient performance Anglikāņu baznīcā un ugunsšovs Bastejkalnā.

KIM? Mākslas un kino nakts
Spīķeros ierīkotas dažādas kino projekcijas un pagalmā pirts uz paaugstinājuma, ar caurspīdīgām sienām un kailķermeņiem iekšā. Izņemot pašu instalācijas struktūru, neredzu tur kultūru, bet lai nu paliek. Kultūru ieraugu, uzmetot aci uz Future Shorts un lomogrāfijas izstādi, iemetot acis abstraktā 3D pasaulē, kā arī nedaudz iekš Meta-kafe – kultūras palieku paziņojumu un skatuves veidā. Tā kā laika maz un viss interesējošais saspiests diezgan lielā koncentrācijām, devāmies uz Vērmanes dārzu.

Brīvdabas kino Vērmaņdārzā – „Balle”
Uzmetu aci tur rādītai filmai un nodomāju – meh, nevēlos redzēt filmu, kurā visu laiku seniori dejo. Dancing blows. Dodos atpakaļ pie strūklakas un redzu visapkārt esošus cilvēkus pastiprinātā alkohola reibumā. Kultūra? Garlaikojamies uz soliņa un domāju – arī mana kompānija neprot bez alkohola – vairāki ir uzņēmuši uz krūts līdzpaņemto „koliņu” un tas mazliet traucē komunikāciju un ir kaitinoši. Lai nu kā, novelkam laiku, dabūjam Paulig bezmaksas kafiju (garšoja pēc PVC kanalizācijas caurulēm) un devāmies uz Anglikāņu baznīcu. Tur gan kļūst nedaudz cerīgāk. ( Trokšņa evaņģēlijs )

O, nu gan laiki pienākuši – rakstu un priecājos par First Person Shooter spēlīti. Nē, nekas tāds pret šo žanru nav – beigu galā Doom, Quake, Duke Nukem sērijas ir lieliskas spēles. Iebildumi man ir pret šim žanram raksturīgo satura vakuumu – tiesa, stāsts un kāda dziļāka jēga šīm spēlēm it kā nebūtu arī nepieciešama, jo žanrs jau iz saviem sākumiem spiež tīri uz game-play prieku (Doom un stāsts? Ka tik ne ar! Vai spēle tamdēļ bija slikta? Nebūt ne!) – prieku šķaidīt smadzenes un prieku brīvi vazāties pa spēles pasauli, priecāties par tās (cerams) brīvi aplūkojamo estētiku. Taču ar Darkwatch ir nedaudz citādi – jā, saknē tas ir kārtīgs FPS ar vesternos ierasto ieroču daudzumu, un ar šo aspektu viss ir kā tam jābūt iekš FPS.
Taču šī spēle ir tālu no žanra ierastības un tā defaultās paredzamības – Darkwatch pieliek klāt kaudzi Steampunk (ņam, ņam) un Horror estētikas, un pat nedaudz stāstu - radot pasauli, kura man nedaudz asociējas ar Lukjaņenko sardzes sērijas darbiem, precīzāk – filmām. Jau pats nosaukums suģestē ko līdzīgu un filmu/spēles nosaukumam pievienojas daļa settinga – vampīri un to spēja skatīt pasauli caur citādu redzes opciju – Blood Vision – neliels zoom efekts un sarkans ekrāns, rotāts ar pulsējošiem, sarkaniem asinsvadiem un blur efektu. Pielietošanas mērķis – redzēt savācamos un nošaujamos, kuri izceļas iekš Blood Vision – izcils game-play elements, kas izpaužas kā neliels snaipermodes efekts, taču spēlē ir arī vienkārši optiskās – vesternsteampunk iedvesmotās - snaiperšautenes! Vēl šīs spēles dizaina estētika asociējas ar tādiem meistardarbiem kā filmu Wild Wild West (1999 - Sci-Fi + Steampunk + humorisko vērtību dēļ), filmu Westworld (1973 - nedaudz settinga), Twisted Metal videospēļu sērijas (viens variants iekš Darkwatch + Army Of Darkness (1992) filma šī paša apsvēruma dēļ), Van Helsing filmas (2004 – tēls un misija). Apmēram no šāda izklaides insdustrijas produktu klāsta var izveidot aptuvenu Darkwatch fotorobotu – skaidrība ko sagaidīt no spēles vismaz ir ieskicēta. ( Let's mount up! )

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

1) Patvertne bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta, bļe :@
2) Patvertne bij aizslēgta – nu un kas, ka bija?
3) Ēka bija aizslēgta, atslēga bij pie aizslēdzējiem, bļe :@
4) Ēka nebij aizlēgta, bet ar ~3m „cietumnieku” žogu apjozta – vienam no mums pajāt, taču pārējie vien noskatījās, atceroties kā nedaudz pirms tam ilgi un dikti domāja par iekļūšanu kādā restorānā. Nu, kaut kad jau iekļūsim – kad visādi Haļavas dievi būs mums labvēlīgi!

Pietiek muldēt, dajoš slaidšovu!

        Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija.
       Uzsākam ceļu, glīti penterējot Rīgas ielu pustumsu ar velo lukturiem. Un ne tikai ielu pustumsu – atcerējos, ka nebija sen braukts cauri tam mežiņam. Sacīts – darīts: mežā iekšā un prieka dziedzeri uz pilnu klapi – paralēli iet iela, taču gaisma ir pietiekami bloķēta, lai bez gaismas neko neredzētu! Uzminis uz ~25-30km/h, traucos pa izgaismoto meža taciņu, uzliekot par pienākumu priekšējam amortizatoram draudzēties ar saknēm un citām priecīgām lietām; uzliekot lukturim par pienākumu radīt limitētu gaismas riņķi sev priekšā – pietiekami spilgtu, lai redzētu nianses un priekšmetu krāsas – patiesībā daudz spilgtāku un lietderīgāku. Un prieks paaugstinās – ne tikai traukties caur mežu ir skaisti, bet skaisti ir arī tas, ka tas tiek darīts naktī, bradājuma ietvaros! Nakts meža velopriekus aptrauca izeja uz asfaltu – atstāju pēdējo meža smaidu uz asfalta, bloķētas pakaļējās riepas radītās švīkas un gumijas skaņas paveidā – atskatījās kāds pārītis uz bremžu skaņu, taču turpināja ceļu – a ko citu viņiem darīt? Jā, protektors bija jauns un riepa pietiekami uzpumpēta – ar pakaļgalu varēja sajust teju katru protektora niansi un šāda bremzēšana veic skaistu gludināšanu, hehe. ( Cuntinue? )

Vazājoties pa PSRS gala Aukstā kara ēras mantojuma telpām, var mēģināt iztēloties sevi dzīvojam kādā PSRS patvertnē - sevišķi, ja esi lasījis kādu no Civilās aizsardzības grāmatiņām. Ja ne - lielākajās patvertnēs ir arī izvietoti informatīvi plakāti ar nepieciešamāko informāciju. Bet kā ir (bija) ar otrā gala Aukstā kara politiku? PSRS sargājās no ASV, savukārt ASV no PSRS, loģiski. Un par ASV patvertņu būšanām var paskatīties šajā Aukstā kara ēras ASV dokumentālajā filmā par to, kā un ko darīt, ja rodas nepieciešamība izmantot patvertnes. ( Nuk'em )

Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…( Atver mani, ienāc manī, paņem mani )

Ar šo pacelšu no siltās slimības gultas kādu domu: Silent Hill 2 videospēles iziešana kādā neierastā telpā.
Pirmā doma bija kinoteātris, taču apzinot izmaksas (~600Ls), nācās to atcelt un prātā izaudzinātais radījums pakāpeniski tuvojās nāves slieksnim. Taču ir domas un sapņi, kuri tik ļoti viegli nemirst. Nāves agoniju laikā dzima alternatīva – projektora, ekrāna un telpas īre kādā pamestā objektā, tādējādi nodrošinot tādu norises vietas esenci, kura ir tuvāka spēles dekadentajai estētikai. Šāda risinājuma izmaksas nepārsniedz simts latu slieksni – 50Ls par videotehnikas īri un pārējie izdevumi saimniekam par telpām un objekta sargiem par klapatām. Tātad, padomā ir šis objekts un tuvākie divi mēneši – visticamāk, ka kāda septembra sestdiena. Pēc spēles iziešanas noteikti, ka paliks pietiekami daudz laika, lai noskatītos Silent Hill filmu.
Patreiz ir apmēram 22 nācēji (labākajā gadījumā), iz šādiem avotiem: Revolution.lv: 3; No citiem galiem: 9+2; Survival Horror DB grupa: 1; DB grupa Šausmenes: 1; vēl nezina: ~21


Nepieciešamais:

Horror mīlošs dalībnieks/skatītājs ar 4Ls ieejas maksu tīri izmaksu segšanai (nedomāju, ka savāksimies vairāk par 20, kas arī apmēram segs izmaksas), kurš ar labpatiktu ~8h vērotu uz ~2x1,5m ekrāna notiekošās estētiskās šausmas (spēli esmu izgājis vairākkārt, tātad, neveiklu mirkļu iespējamība ir krietni samazināta) kinoteātrim pielīdzinātos apstākļos, vērtējot tīri iz tehniskiem aspektiem;

kāds sēžamais līdzi dalībniekam, piemēram, kas šāds vai šāds;

ēdmaņa līdzi dalībniekam;

Visticamāk, ka kāds siltāks apģērba gabals - telpās apkures nebūs, ja nu vienīgi varēs sarūpēt kādu sildītāju tehnikai.

Laiks:
Tuvākie divi mēneši, visticamāk, - kāda šī gada septembra sestdiena un tās nakts uz svētdienu (tiks precizēts, kad tiks sarunāta i tehnika, i telpas).

Pieteikšanās:
Mail uz ichtus[iekš]inbox.lv

Papildus info par iercerēto pasākumu var meklēt vecajā anotācijā: http://klab.lv/~disfigurator/68595.html

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Vai tas ir tikai slikts sapnis vai nakts murgi, vai arī paranormāls sapnis? Varbūt psihiskas slimības veicinātas ilūzijas vai "vienkārši" - pārdabisks un gandrīz nemateriāls ļaunums Fredija veidolā, kurš pie miesas un spēka tiek tikai ar cilvēku murgu palīdzību, kuri viņu baro ar savām bailēm tieši kā Lietuvēnu!?
Es spiestu uz pēdējo versiju, apvienojot to ar līdz filmas radīšanai un mūsdienām zināmo par tādu cilvēka miega paškontroles spēju kā Lucid Dreaming jebšu apzinātā sapņošana, jeb kontrolētie sapņi. Taču šeit kontroli dala gan Fredijs, gan sapņotāji, pamīšus apmainoties ar kontroles paketi.
Jāsaka, ka filma ir kvalitatīva ASV parauga Horror/Fantasy filma, kura paņem gan ar savu sapņu pasaules, gan ar "realitātes" stāstiem, kuri savijas. Realitāti lieku pēdiņās, jo iekš apzinātās sapņošanas cilvēks var neapzināties savu nomodā esamību un, ja neveic tā saukto reality check, viņš var pastrādāt dažādas muļķības, piemēram, iziet pa logu, pa savu virtuālo taciņu, ceļā uz, teiksim, pamestu budistu templi, realitātē nonākot uz asfalta saplēstā, asiņainā veidolā. Un ne tikai šis stāsts ir skaists. Patiesību sakot, kino veidolā tas ir daudz skaistāks, - veidotāji ir lieliski piepratuši savu arodu un no filmas 1984. gada tiek izstarots vecums. Nevis tas, kuru daudzi mūsdienu Homo Sapiens - "Sapiens" nīst un nespēj baudīt, apvainojot novecojušos specefektus, bet tas, kurš rada filmas atmosfēru! Filmā ir iestrādāta ne tikai astoņdesmito gadu šausmu filmu radīšanas tehnika, bet arī kas netveramāks: astoņdesmito mūzikas Ambientizētie paterni, dekādei raksturīgās spēles ar gaismām un kopējo filmas settingu - vientuļas savrupmājas un mistiskās šausmas. Astoņdesmito sajūta ir viens no filmas elementiem. ( One, two, Freddy's coming for you )

Objekts saimnieciski aktīvā, apsargātā teritorijā. Liela patvertne ar darba kārtībā esošu elektroinstalāciju, ventilācijas sistēmu un ūdensapgādi, turklāt – telpās nebija faktiski neviena putekļa (ideālā vieta plaušu slimniekiem?!), pateicoties hermētiskajām durvīm un efektīvajai ventilācijas sistēmai. Kā arī objekta kosmētiskais vaigs bija kopts, ar tīri baltu apmetumu un spožu krāsu – gluži kā iekonservēts kopš tā radīšanas. Bija pat viena telpa ar izgāztām durvīm – rotāta ar koka paneļiem un mīkstu linoleju – svarīgas personas kabinets. Objekts lieliski saglabājies visticamāk tamdēļ, ka tiek apsaimniekots un apsildīts, - apsaimniekošana izpaudās kaut vai faktā, ka darbojas elektriskās gaismas un ka patvertne daļēji pārvērsta par dažādu arhīvu noliktavu. Dažos vārdos – šim objektam bija vislabākais veselības stāvoklis, kādu savā UE laikā esmu redzējis – tajā ne tikai neskartas iekšējās konstrukcijas un interjers, bet arī dažādi priekšmeti – interkoms, teletaipi, gaismas ķermeņi, dīzeļģenerātors un atnestās noliktavlietas – reģistru kartiņas, skapji, papes ar dokumentiem pat no 2003. un 195X. gada…
Objektā pavadījām stundas divas un vēl kādas 40 minūtes pazemē ciešot klusu un gaidot, kad virszemē beigsies aktivitātes – brauca vairāki busiņi šurp un turp. Droši vien, ka notika darbinieku maiņas – aizvesti darba dienu beigušie, atvesti jauni spēki. Nācās gaidīt, kamēr pēdējie uzstājīgi spītīgie smēķētāji nozudīs no teritorijas, lai steigšus varētu pamest teritoriju, ko arī sekmīgi izdarījām.
Atceļā uz mājām bija mums industriāls Vanšu tilts – ar atslēgu uzsitienu tika izspēlēta katra pieejamā konstrukcijas daļiņa, šķiet, bet visam pa virsu skanēja pašas vantis – ritmiski un industriāli interesanti. Kā milzīgas stīgas + sitamie instrumenti.

Lai runā bildes:
http://foto.inbox.lv/gorezombie/20090811-PN-patvertne

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.( ... tālāk ... )

Katakombas. Ulmaņa laiku un Latvijā - tieši tādas, par kādām runāts arī šajā darbā. Taču tajā netika runāts tas, ko mēs darījām - uzmanīga stalkerošana nakts vidū, pie katras plīstošās šīfera skaņas guļoties uz jumta līdz 10min (apsargāta teritorija, kur sargs ~50m attālumā); staigāšana pa tuneļiem ar turpat uz vietas uzietām GP-5 gāzmaskām (stikla vates un azbesta daļiņas gaisā) un cita veida aktīvais adventūrējiens. Bauda acīm un UE dvēselei. Obektā arī nedaudz pafilmēju vienu SHīgu telpu, taču gadījās līko roku sindroma lēkme - izdzēsu nejauši.

http://foto.inbox.lv/ichtus/20090627_CatWomb

Grāmatu uzmeklēju galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1) tā ir atstājusi brutālu ietekmi uz man tuvu izklaides veidu - Urban Exploration, radot terminu Stalker un Zona (tā arī tautas dēvē Černobiļas rajonu);
2) Pamatojoties uz šī darba motīviem, neatkārtojamais humānists un sirreālists Tarkovskis radīja filmu Stalker, kurā akcentēja grāmatas UE dabu, ar pašu Strugacku palīdzību piešķirot stāstam metafiziskas, psiholoģiskas un cilvēcību filosofējošas vērtības. ( ... tālāk ... )

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tikko, tīri savas intereses pēc lasot rakstu par sirreālismu, atskārtu vēl vienu lietu, kas ir kopīga vairumam manām mīļākajām filmām un videospēlēm. Jā, tas ir sirreālisms, kurš dabīgi un nemanāmi iezagies manā dzīvē caur dažādām vairāk vai mazāk sirreālām filmām un videospēlēm (paraugi iz spēlēm būtu Silent Hill, Hellnight, Fatal Frame, Forbidden Siren), kuras dabiskā kārtā kļuva par favorītēm. Taču tikai tagad apjautu, ka esmu atradis vēl vienu vienojošo elementu bez psiholoģijas - arī sirreālismā iesaistīta lieta, kura man tuva, kopā ar manu visnotaļ asociālo dabu, u.c.
( ... tālāk ... )