Dinga...

Es rakstu sūdīgu dzeju, kas patīk tikai man pašai. Vispār tas ir likumsakarīgi, jo es jau arī rakstu tikai sev, nevis tiem bezgaumīgajiem pseidointelektuāļiem, kas nav spējīgi uz konstruktīvu kritiku un aprobežojas ar "man te kaut kas nepatīk", vai arī "es to rindiņu būtu rakstījis savādāk". Vienīgā problēma, ka dažreiz uznāk vēlme nopublicēties kādā muļķīgā forumā.

Un tā patiesi ir vienīgā problēma, ar ko man jātiek galā- jāpārstāj publicēties. :)

..tad, kad norietēs saule,
pie manis atnāks Kaķis
un ziedēs kā melnā Roze
vāzē nevīstoša,
Viņš atnāks,
un ar savu astes ogli
rakstīs buramvārdus gaisā,
Viņa zaļo acu zelts
runās uz mani,
un es ziedēšu kā Roze,
kas melna vāzē dzer asinis,
Viņš atnāks,
Viņš nav no tiem-
pārejošiem,
Viņa zemzemes spalva nesirmos,
Viņa astes ogle nesadrups,
Viņa buramvārdi neapsīks,
un kamēr nedzisīs zaļais zelts,
kamēr nevītīs melnā Roze,
tamēr es dzeršu asinis,
tamēr es rakstīšu buramvārdus,
jo mēs neesam no tiem-
pārejošiem..



(c)10.aprīlis

Tikko piezvanīja F. Un tas jau pats par sevi ir dīvaini.
Vēl jo jocīgāk ir tas, ka F. man piedāvāja piedalīties vienā viņa projektā.
Bet tas, ka šīs sarunas laikā man sākās mēnešreizes- tas jau ir pavisam spocīgi.