Dinga...

Metallica, 13. jūnijs, Tallina- tas nav vārdos aprakstāms..

Tikko piezvanīja F. Un tas jau pats par sevi ir dīvaini.
Vēl jo jocīgāk ir tas, ka F. man piedāvāja piedalīties vienā viņa projektā.
Bet tas, ka šīs sarunas laikā man sākās mēnešreizes- tas jau ir pavisam spocīgi.

..tad, kad norietēs saule,
pie manis atnāks Kaķis
un ziedēs kā melnā Roze
vāzē nevīstoša,
Viņš atnāks,
un ar savu astes ogli
rakstīs buramvārdus gaisā,
Viņa zaļo acu zelts
runās uz mani,
un es ziedēšu kā Roze,
kas melna vāzē dzer asinis,
Viņš atnāks,
Viņš nav no tiem-
pārejošiem,
Viņa zemzemes spalva nesirmos,
Viņa astes ogle nesadrups,
Viņa buramvārdi neapsīks,
un kamēr nedzisīs zaļais zelts,
kamēr nevītīs melnā Roze,
tamēr es dzeršu asinis,
tamēr es rakstīšu buramvārdus,
jo mēs neesam no tiem-
pārejošiem..



(c)10.aprīlis

Es rakstu sūdīgu dzeju, kas patīk tikai man pašai. Vispār tas ir likumsakarīgi, jo es jau arī rakstu tikai sev, nevis tiem bezgaumīgajiem pseidointelektuāļiem, kas nav spējīgi uz konstruktīvu kritiku un aprobežojas ar "man te kaut kas nepatīk", vai arī "es to rindiņu būtu rakstījis savādāk". Vienīgā problēma, ka dažreiz uznāk vēlme nopublicēties kādā muļķīgā forumā.

Un tā patiesi ir vienīgā problēma, ar ko man jātiek galā- jāpārstāj publicēties. :)

Nākamreiz uz "Kilkim Žaibu" ņemšu līdzi telti.

Mamma domā, ka man ir datoratkarība. Bet man nav atkarība no datora, bet gan no sarunām forumos ar cilvēkiem. Šīs sarunas man kompensē zemo sociālās pašapliecināšanās iespēju līmeni. Vārdsakot, forumā vismaz kāds ar mani runā un pat diskutē. Iedziļinoties šajā problēmā, mēs nonākam pie virknes psiholoģisko traumu bērnībā, tātad pie manas autsaideriskās personības izveides liels nopelns vecākiem, un mammai jo īpaši, kā rezultātā viņa saņem "datoratkarīgu" meitu.

Mēģinu meklēt darbu vasarai, pagaidām nesekmīgi.

Šodien es nezinu, ko es gribu. Apriebies viss.
Rīt braukšu uz "Kilkim Žaibu".

Šodien alus vietā bija moka ar kolu un ledu. Garšīgi. Bija daudz, glāzes neskaitīju. Pēc naudas arī nevar aprēķināt, jo klasesbiedrene A. ļoti gribēja šodien man uzsaukt, ko es arī neliedzu, un pazemīgi pakļāvos viņas untumam.

P.S. Haļava, vai ne? O, jā, tagad es zinu patieso ceļu!

Kopš šodienas mana vienīgā reliģija būs dievietes Haļavas kults- esmu piedzīvojusi atklāsmi caur viņas ienākšanu manā dzīvē.
Matemātikas uzdevums: Ja eksāmenam sastādītas 25 atbildamās biļetes un ja es izlasu pirmās četras un pēdējās četras, cik liela ir iespēja, ka izvilkšu 10. biļeti, kuru neesmu lasījusi, bet izrādās, ka no visām nelasītajām tā ir vienīgā, kuru es tāpat vienkārši zinu? Tieši tā, te es redzu dievišķā klātbūtni- ak, Haļava, pieņem mani savu uzticamo sekotāju pulkā!

Dzīve mani šodien piesmēja.

Šodien beidzot nopirku Urskumug "Am Nodr" albumu. Aizraujoša mūzika vārda tiešajā nozīmē- klausījos pleijerī, gāju pa ielu, galīgi aizgāju no realitātes.

Līst lietus un čivina putni. Gaiss smaržīgs un svaigs.

Nopirku autobusa biļeti sestdienai braucienam uz Jonišķiem, jālaiž takš beidzot tas "Kilkim Žaibu" ievērtēt! \m/

Šorīt beidzot dabūju izgulēties!
Arā spīd Saule!
Man vairs nesāp celis!
:)))

Piedraugoju citronz, tikai tagad konstatēju, ka mums ir vienāds dienasgrāmatu stils, atšķiras krāsas. Bet ispaids gauži savādāks. ;)

P.S. Kādi pribambasi jāpieliek lietotāja vārdam vai komūnas nosaukumam, lai datoriņš apjēgtu, ka tas ir lietotājs un uzrādītu smuku linku?

Man tiešām ir apnikušas manas attiecības. :( Neciešu to attieksmi pret mani, it kā es būtu privātīpašums, it kā man būtu pienākums ar viņu satikties, pat ja nevēlos. Un tā aprobežotība, nav jau tas sliktākais variants, bet apnīk, apnīk, apnīk.

Turklāt- ir cita aizraušanās. Ja es nebūtu tāda ciniķe, varbūt pat varētu teikt, ka esmu samīlējusies. Tikai- manis aizrāvējs man noteikti ir par labu, un es to apzinos. Un tas ir skumji.

Draugs ir idiots. Apriebies. Par daudz no sevis iedomājas, ņuņņaks.

Jā, un inbox sūkā.

Jāiet zubrīties. :E

Cenšos notievēt, atturoties no saldumiem un baltajiem miltēdieniem. Ciest nevaru, ka māmuķītis pērk tās ellīgi gardās "Strop" vafeles ar sīrupa pildījumu, dažreiz kāja paslīd. Sasodīts, ir nežēlīgi grūti sevi robežot, ja zini, ka tur zem galda tevi gaida tās vafeles... Ja viņu mājās nebūtu, es par viņām vispār nedomātu, bet tagad...
Gribu dzīvot viena. >:(

Es esmu baigā tizlene, stulbene, idiote, neveikle. Nu, dabas kļūda, ja īsāk. :)
Tāpēc tagad esmu nolēmusi uzsākt pašterapijas kursu. Vēlos pilnveidot savu psihi līdz augstākajai pohujisma pakāpei- kad ir absolūti vienalga, ko par manu sevišķo, īpatnējo un īpašo būtni domā apkārtējie homo sapiens sugas atsaldeņi.

Šim mērķim ir arī psiholoģiski empīrisks pamatojums:
Es cilvēkiem lielākoties nepatīku, un tā tas ir bijis jau kopš pirmās klasītes. Visus šos 12 gadiņus esmu mocījusies ar eksistenciālo krīzi un baismīgi skrupulozu paššaustīšanu, sasniedzot bezmaz vai mozohisma virtuozitāti, kad gadiem (!) ilgi varu sev pārmest spožākos sava neveikluma momentus. Labāk no tā nav palicis, tamdēļ tagad iešu citu ceļu.

Ir arī filozofisks pamatojums:
Neuzskatu, ka cilvēku cieņa un mīlestība ir manas vērtības objektīvs rādītājs, tas, kā jau viss, ir ļoti relatīvi un nosacīti. Atzinība, protams, ir patīkama, bet var arī bez tās iztikt.

Tātad, ar šo es apņemos turpmāk nepārmest sev stulbumu, ja kādam ļaužam akurāt iepatikusies neesmu.
Tāpat apņemos arī godprātīgi veikt dažādus praktiskos vingrinājums mērķa sasniegšanai.

Es esmu pilnīga mazprātiņa, šitā sačakarēt angļu valodas eksāmenu. :(((((((((
Drausmīgi, līdz mielēm žēl, pat uz pinkšķi tā kā pavilka.
Ja angļu sertifikāta dēļ netikšu budžetā...

Ietu piedzerties, ai, kā es ietu piedzerties, ja nebūtu jāgatavojas piektdienas eksim.