Nevar salasīt? - June 24th, 2018

Neatceros, kad es uz laukiem būtu braukusi jūnijā. Pēdējos gadus viss jūnijs pagājis kārtojot eksāmenus. Šogad izbrīvējās divas nedēļas starp maģistra darba aizstāvēšanu un iestājeksāmeniem (kuros es esmu pie organizēšanas). Darbs pateica, ka es varu tās divas nedēļas nerādīties, tāpēc aizbraucu uz laukiem. Izpļāvu pļaviņu, iekārtoju ugunskura vietu, uzņēmu ciemiņu, apbraukāju visas smukākās apkārtnes vietas. Sanāca izvēdināt galvu un tikt vaļā no tā stresa, kas bija uzkrājies studiju laikā. Darbā varēju nebūt divas nedēļas, toties Rīgā tāpat vajadzēja iegriezties uz trim dienām. Izdarīju visu, kas darāms, un krāmēju mantas, lai brauktu otrreiz. Nesot kastes uz mašīnu, nepamanīju pagalmā bedri, nokritu un salauzu kāju. Tā ka man ir manuālā kārba, braukšanai vajadzīgas abas kājas. Tā es paliku Rīgā.
Šodien baznīcā kāds man pateica, ka tas varētu būt tāpēc, lai mani no kaut kā atturētu (kontekstā tas izklausījās sakarīgāk). Es to redzu pilnīgi pretēji. Man bija plāns braukt uz laukiem un pavadīt nedēļu vienai. Reāli sanāca palikt pilsētā un pavadīt laiku ar cilvēkiem, ar kuriem nemaz nebiju domājusi tikties. Nosvinēju Līgo, ko citādi nebūtu darījusi. “Izgaismo Latviju” gājienā apkārt robežai plānoju iet ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet beigās gāju ar mīļiem domubiedriem, kas pacietīgi vilkās man līdzi (mans ātrums otrajā dienā pēc lūzuma - 2 km/h). Ja studējot bija radusies sajūta, ka no visiem esmu attālinājusies, tad šajā pēdējā nedēļā esmu no Dieva saņēmusi tādas rūpes un mīļu gādību, par kādu pat domājusi nebiju! Ir cilvēki, kas piedzīvojuši līdzīgas traumas, un domā, ka man tagad vajadzētu justies draņķīgi, bet man ir labi!
Ne tik nopietni runājot - pirms tad domāju, ka vasarā slaistīšos un jutīšos par to slikti. Tagad es slaistos bez sirdsapziņas pārmetumiem.