Nevar salasīt? - July 22nd, 2011

Es goda vārds nesapratu, ko no manis grib! Un tā pat arī divi citi no tiem, kas bija mašīnā. Vienā brīdī doma braukt ceturtdien, tad - piektdien, tad atkal ceturtdien, piektdien. Beigās vienojamies visi par ceturtdienu. Tā ka vienam jau rīt agri no rīta jābūt gatavam laivošanai (diviem jābūt tikai vakarā, vēl vienam - nākamā diena brīva), sarunājam, ka braucam uzreiz pēc vakara pasākuma. Viss sarunāts, atvadāmies no bērniem un dodamies savākt mantas. Kad tas izdarīts, sakāpjam mašīnā, un šajā brīdī jau kāds acīm redzot ir pastrādājis noziegumu. Cilvēks X, kurš uzstādījis kategorisku prasību sēdēt priekšā un runāt ar mani, lai man nenāktu miegs (principā nevajadzīgi), ierāvies beņķī un demonstratīvi ignorē apkārtējos. Iebraucam Statoilā, jo divi braucēji bija palikuši bez vakariņām. Saņemu naidīgu tekstu par to, vai tad es negribēju steigties. Ko? Nē, negribēju. Mēs tak vienojāmies, es tikai pieskaņojos vairākumam. Un tālāk jau klaja nepatikas izrādīšana, cik nu iespējams. Tai skaitā klusēšana, kad jautāju, kur jābrauc, lai aizvestu viņu mājās. Ja man pirms tam likās, ka es varbūt kaut ko pateikusi ne tā, tad beigās no pārējiem sapratu, ka tā arī neviens nesaprata, par ko tas viss. Un mēs visu laiku tak bijām kopā mašīnā. Lai jau dzīvo.

Kaut kas man tajā visā patīk - man nav jādomā par savām problēmām.